| Atbildes meklējot |
[Feb. 8th, 2017|11:11 am] |
| [ | mood |
| |  thoughtful | ] |
..Un saule stiepj pretī savas jau silstošās rokas, lai paijātu galvu un atgādinātu, par vasaras tuvumu, par laika ilūziju, un visu to prātam neaptveramo, vien kaut kur pakrūtē zināmo..
Reizēm sev un kādam augstākam spēkam jautāju - kamdēļ ir tā kā ir? Vērojot stipros pārus, kas savas atvases kopā audzina, jautāju sev, viņiem tas ir izdevies - kā tā? Un klusi atkal apzinos kamdēļ ir tā kā ir, bet ticībai mani jātur pie tā, ka reiz būs citādāk, ka arī man šai pasaulē ir dots savs cilvēks, kas ļauj līdzās plaukt un smiet un spēkā būt. Svinot, šo čauliņas iemiesojumu, esmu izvēlējusies spēlēt sievietes lomu, un sieviete ir jāsargā un jālolo, jāmīl un jādieviena - par to, kas viņas/mēs šeit esam, par spēku un centību, kas mūsos guļ, par spēju radīt, no mazumiņa lielas un skaistas lietas, parādības un jūtas, un jāciena par to, ka gadsimtiem ilgušās burvestības spējas arī mūsdienas nekur nav zudušas..
Un protams, kaut kur tepat viņš ir - samiedzis acis veras ziemas saulē un smaida, par vārgo siltumu, ko tā tobrīd dod, jūtot to cerības atgādinājumu, ka vien pēc pāris mēnešiem, tās spēks pieņemsies un tā modinās zemē guļošo dzīvību, atkal atgriezīsies gājputni - pieskandinot mitrās, rūgstošās pļavas, aiz meža klaigās dzērvju koris un līdz pusnaktij, vēl vārgam salam pieturoties, būs dzirdams strazds trallinot - savu apskurbušo pavasara mīlas dziesmu.
Un pagaidām ir tā kā ir, ilgas var likt noturēt sirmu pakausi, par to īsto un vienīgo, tuvo, bet laiks, kā padzīvojis vieds vīrs neko nesakot - saliek pa vietām visu - sapņi tiek izsapņoti, cerību laivas tālāk pa straumi tek, un tikai vēl reizēm atminoties jūras malu - viss manī spēkā kaist, tā ir mirklīga caurstrāvojoša jauda, kas iemet mani atpakaļ izsapņotajā upē, kur Viņš ir - Tu un kur visstiprākās alkas ir - aizvērtām acīm laist pirkstus cauri Taviem pelēksirmajiem, biezajiem matiem.. es atceros, kā vēl pirms, kādā mazliet apreibušā vasaras pēcpusdienā elektrovilcienā Rīgā- Saulkrasti apbrīnoju mazu blondičirkainu meitenīti, kas dīdoties nespēja nosēdēt mammas klēpī, viņa ik pa laikam lūrēja uz mani, it kā kaut ko klusi zinot, par nākamo manas dzīves gadu. Tikai vēlāk es viņā saskatīju kārtējo pavedienu pie Tevis.. Un tad jau viss palēnām lobijās nost, katrs teikums, kas nesakrita ar to radniecīgo dzirksti Tavās acis, sāpēja, un es iemācijos - sāpes uztvert kā skolotāju, kā apskaidrotu senseju, kas zin kā labāk, kas zin kā vajag. Un Tu turpināji skaldīt.. es centos izsekot skrienošajām priedēm tumsā, un neskatīties Tevī, jo zini Tava gaisma allaž ir bijusi tik spilgta, ka reibu un viegli trīsēju esot līdzās, Tu slavināji un godināji, to cilvēku, kā cirstās vagas vēljoprojām beru ciet, es neko neteicu, ļāvu Tev runāt, zināju, ka man nav nekas jāattaisno, vai jāpaskaidro, ka laiks tomēr Tev reiz atvērs acis, un Tu iespējams spēsi saredzēt kaut mazumiņu no patiesības.. un es turpināju Tevi just - lai kur es dotos - itvisur tvēru it kā Tevis elpotu gaisu, it kā visa mana pieredze bija balstīta uz to, lai es kļūtu tāda, vai citāda un tad, kad būšu sevi ārēji, vai iekšēji attīstījusi gana - Tu spēkus saņēmis beidzot savai sirdij klausīsi, bet varbūt Tu klausi un allaž esi to darījis, vien es viegla izmisuma vadīta redzēju Tevī to, kā nemaz nav, un tam trakajam, apreibušajam tēvainim, kas pagājušajos ziemassvētkos turot manus plecus, ciešā acuskatienā kliedza ''Tu saproti, ka tur nekā nav, Tur nekā nav'' bija taisnība? Tobrīd, protams tas šķita kā kārtējais senseja asā zobenea cirtiens, kas rūda, kas spēcīgu dara. Atkal un atkal tādos mirkļos čukstēju sev - Mani vada spēks, mani vada mīlestība, es būšu tā kas lobīs Tevi, es būšu tā, kas dos dzīvību mūsu bērniem, es būšu tā, kas palīdzēs materializēt Tavus sapņus īstenībā, es būšu tā, kas gaidīs Tevi, kad atkal šķērsosi okeānus, es būšu tā, kas priekā Tavu bērnu acīs zaigos.. un vai es būšu tā, kas klusējot pieņems, Tavas miesas saplūšanu ar eksotiskām svešzemju daiļavām, vai es būšu tā, kas padarīs Tevi par naktsdzīvnieku, naktsmežoni, vai es būšu tā, kas laužot sevi, atdos Tev it visu, sev nepaturot neko, vai es būšu tā, kas mežonīgās vētrās, kliegs jūrai - kapēc..?
Vai tik tiešām tāds ir liktens mans - tiecībā būt, alkās - mūžigajās alkās pavadīt šo skaisto dzīvi? Bez viena, tā vienīgā, uzticīgā, līdzās esošā un smaidošā, mierpilnā acu pāra, par kuru ikdienas Dieva priekšā pateicībā galvu liekt, kas mana siena ir un balsts, kas mana māju osta, kas mans dvēseles draugs ar kuru kopā klusi novecot, skaitot bezgalībā briestošos noietos kilometrus gar jūras malu, meža malu, mūža malu. Kur esi Tu - mans cīņu biedr, mans stiprais plecs?
Savāda ir cilvēka daba, savāda ir sievietes daba, kas alkst..
Un saule glaužoties, gar stindzinoša sala apņemto pilsētu, klusi smīn, it kā tā zinātu, ko vairāk, ko dziļāk, ko tādu, ko zin arī tā mazā blondičirkainā radībiņa elektrovilcienā Rīga-Saulkrasti.. un ļaujot sildīt savus, mazliet gurušos plecus, apņem sajūta it kā viss ir saistīts, viss ir savīts, savā šķietamajā škirtumā, šis mirklis iznēsā sevī nākamo un dzemdē, reiz vārgas cerības - īstenībā.
Ak sapņu Dievs, ak pirmatnējais, allaž bijušais spēk - dod man bedzot lūdzu, to kā sirds mana, jau tik sen cer. |
|
|
