| Mājup Tevi ved - sirds kompass. |
[Jan. 5th, 2017|10:48 am] |
| [ | music |
| | Marconi Union - Weightless | ] |
Pusceļā starp Maskavu un Pēterburgu - sādžiņa guļ sniegā ieputināta. Dūmeņi met - skaidrās ziemas debesīs, atmiņas par reiz graciozajiem bērzu un alkšņu stumbriem, dukši vaukšķ garaiņus no sevis ārā un zīlītes draiskojas pakšos. Zem velteņiem gurkst, salst roku pirkstgali un vaigi. Ir mazliet zem desmit grādiem mīnusā, kaut kur aiz manis saulē zaigo ledus vāka aizvērtais ezers, iekšas silst.
Grava pa labi no manis reiz bija kaila, vasarā dodot mājvietu greznām pļavu puķēm un ganībām, bet ziemā, vietu pārgalvīgākajiem, kur laisties ragavās. Tagad grava noaugusi treknos krūmos un liepās, sevī slēpj strautu, kas sākas mazliet tālāk pie šīs ciema daļas galvenās akas, ko gan tagad izmanto retais, vairs nav jāmokas nesot milzīgos spaiņuas, pa šauro un tik bieži slideno taku.
Šurp atkal un atkal velk dvēselīti manu, šī ir tā vieta, kas izaugusi no manis un ieeaugusi manī, bezgalības cilpu krutpunktā stāv mana sirds šeit - pagājušo dzīvju atmiņas un pieredze, šīs dzīves bērnības sapņojumi - viss sajaucies- nevar nošķirt esošo no bijušā, bijušā no gaidāmā.
Vienas upes - divos galos - mēs augām, cerējām un ticējām. Es pie iztekas kājām, Tu pie ietekas krūtīm. Šīs pašas upes ūdeņos - es atcerējos aizmirsto. Kad skolnieks būs gatavs - skolotājs atnāks. Tu atslīdēji. Vienā acumirklī manā apziņā uzplaiksnīja gadsimtu ilgu strāvojums - iezīmējot robežšķautni starp - pirms un pēc. Par laiku, kad nojautu par Tevi, un laiku, kad zinu, Tavu lomu šeit. Vai šeit ir vieta romantiskiem sapņojumiem un apcerēm? Mazliet, bet vairāk runa ir par izaugsmi, par sāpēm, kas izlauž no šaubu čaulas, par līkumotu un pārbaudījumu pilnu ceļu - uz Dieva skavām, caur ērkšķiem uz atsegtu atmiņu plīvuru, par pieredzi pirms, par izvēlēto ceļu un savienošanos ar visa esošā sākotni. Tāda ir Tava loma - norādīt uz sakopjamo sevī, uz visu to, kas ir jāizmēž ārā, lieko, satrūdējušo, blīvo. Caur Tevi uz Dievu, atsakoties no lomām, un iedomām, atsakoties no ilgām un cerībām - paturot tikai svarīgāko - mīlestību un esības svēto tagadnes mirkli. Vēl puni gana daudz pieres vidū būs, vēl mācībstundas un jaunas atklāsmes gaida, bet lai gaida, lai nāk, bailes izšķīst zinot, ka mājās kāds gaida - Tuvāk sev, tuvāk it visa pirmssākumam, caur uzticību un mieru, caur svēto - mostoties no gadutūkstošu miega. |
|
|
