| atskats |
[11. Jul 2011|11:56] |
pirmā nedēļa noslēgusies..
pēc piektdienas ar Līvuci izgulējāmies un vakarā protams ir Ērika zvans, ka esot jāiet ārā, bet ne uz bāru vai kā, bet vnk pastaigāt un tā. Viņam būšot draugi līdzi. Ak Dies, cik tie draugi...nezinu kā lai precīzāk noraksturo, it kā pietiekamā vecumā, bet uzvedas kā mazi huligāni, nepatīk man tādas lietas, kopš palika 16. Tā nu noslēpāmies smukajā, lielajā parkā, pie soliņa, kur mēs ar Līvu spēlējām neieinteresētas mūķenes vai kko tādu.
Tad aizdevāmies papriecāties bērnu laukumiņā, tur ir tādas šūpoles ka liels grozs un tu tādā iesēdies/iegulies un gulšņā un tas viss tā forši šūpojas un tā nu mēs ar Līvu tur kaifojām par zvaigznītēm, kamēr puikas kāpelēja pa trubām bet Ēriks vizinājās ar riepu. Tad kkādā veidā arī mēs pavizinājāmies ar riepu un tad atkal bijām groza šūpolēs, nu jau trijatā un kāds man slepeni glāstīja kaklu un kkā tā.
Draugi mūs pameta, paliku es, Līva, Ēriks, devāmies tālāk uz nākamo bērnu laukumu, kas krietnu gabalu uz priekšu, uzdāvināti mums ir 4i aliņi, bet nu man kkā negribas.
Tad Līvai zvana bijušais vīrietis, notiek vārdu apmaiņa, diezgan pieklājīga, bet nu var dzirdēt, ka šis būtu labs pielietojums telefonam ar alkometru, bet lai... ta kā saruna beidzās, tad nu Līvai vajadzēja alkoholu, un ātri, tad nu tomēr ali tika iztukšoti, tad devāmies mājās un saģērbāmies siltāk, lai dotos tālāk un pilsētas pusi, sēžam un pēctam kaķus, runājam un Ēriks tik godīgi klausās un klausās un es sajūtos labi, jo izrunājos no sirds un viss liekas tik skaisti un krāsaini.
tad Līva saka par gulētiešanu, man gan vel miegs nevienā acī, pulkstens tak tikai 5i un dzīve ir skaista. Līva tiek aizvadīta mājās un mēs dodamies pastaigā kkur, ka tik uz priekšu. Beigās, attapāmies brīnumainā parkā, kur plūst upe cauri un ir tādi kā rezervuāri un tā. Ir pļavas un soliņi un tad nu apsēžamies uz viena no soliņiem, kāda cigarete, skūpsti, vieglums un patīkams rīts. un tad es izdomāju, ka, ja jau ir iespēja, tad var arī to celibātu lauzt, neuzkrītoši nomainām lokācijas vietu, tādu smuku - starp daudz augstiem kokiem ir laukums ar soliņiem un tad nu mēs tur sēžam un tizli smaidam un es jau zinu, ko gribu un viņš arī zin, ko es gribu, bet nespēj iedomāties kā un tad nu man ir iespēja parādīt kā tās lietas notiek ārpus guļamistabas un tā. izskatās, ka kāds ir vel apmierinātāks par mani un tā, dodamies garajā mājupceļā un drīz es esmu mājās, ar Līvu piepīpējam ielu un smejamies, tad aizmiegam foršā miegā, lai pamostos kkad pa dienu un atkal aizmigtu līdz pulkstens 4iem.... |
|
|