No rīta pamodos atkal neizgulējusies, sacepu olas, kumelīšu tēja, draugos uzraksta jaunais paziņa Ēriks, es piedāvaju ar mani iet staigāt apkārt, pa visādām man vajadzīgām darīšanām. Tā nu izdodamies ārā, aizstaigājam līdz vienai aģentūrai, aizstaigājam līdz bankai un nākamajai bankai, rezultātu nekādu, bet vismaz var pastaigāt. Ir forši atkal papļāpāt klātienē ar kādu vīriešcilvēku un paklausīties viņu problēmas un viņu stāstus un domu gājienu, sajūtos ļoti labi un tā. Tā nu staigājamies, es tieku pie izmaksātām pusdienām, pasēžam, nesteidzoties paēdam un diena smuka, dodamies uz parku, kur es neesmu bijusi. Parks atrodas, pa ieliņu, augšā kalnā, tur ir tik glītas mājiņas un atmosfēra, nāk bērniņi formas tērpos no skolas, kas lielāki, kas mazāki. Nonākam līdz milzumlielam bērnu rotaļu laukumam un dodamies parkā iekšā, tāds parasts parks, bet paejoties paveras plašs skats un zaļu, zaļu pakalni, es sajūtos priecīga, kurpes nost un ar basām kājām zālē iekšā. lēkāju un priecājos par sunīšiem un smuku un ko tik vēl ne.

tad jau pienāk trenniņa laiks, pavadonis Ēriks tiek pavadīts mājās, satieku Līvu, dodamies mājās, vakarā esot jāsazinās ar Ēriku.

Vakarā sapucējušās dodamies centra virzienā, satiekam Ēriku, dodamies uz bāru, kur esot bezmaksas galda futbols, pasēžam, pirmais alus, Līva uzmācīgi pievienojas diviem futbola spēlētājiem, es parādu savu blondumu nepārtraukti zaudējot mūsu komandai, kāda nu man viņa patrāpās. Tālāk dodamies uz nākamo bāru, kur skanot labāka mūzika. Taisnība ir, bet nu es vienalga ilgošos pēc tā paša NABAKLAB, nu nav kkā viņiem vienotas gaumes, apakšstāvā gan skan kkas līdzīgs industrijai, nezinu kā to nosaukt, bet Līvucim tur netīk, tāpēc dzeram angļu sidru, kas ir tik gards.... skābs un pēc āboliem, viegli gāzēts. Tā nu es tieku izvilkta deju placī, kas sastāv no kokteiļa - melnais, indietis, kkāds čurka, alternatīvie baltie pārstāvji, ar anoreksiju slimas meitenes, resnas meitenes, kas neko neatstāj apslēptu, sieviete tā uz gadiem 60, kas atnākusi patrakot ar savu õpi, tad četras sievietes manas mātes vecumā, kas danco un lēkā un nemaz nejūtos tizli vai neērti. viss tā kā tam jābūt.

tā nu nodejojušies, mani aplieti ar alu un vēl viskas, dodamies nakts pastaigā, pa ceļam atstājam Līvu mājās, es tieku pie atslēgām un dodos nakts pastaigā ar Ēriku. Dodamies iekšā krāsainajā rajonā, bezmērķīgi, iedodamies kebabēstuvē pēc frī kartupeļiem un kolas, un paši nemanot soļojam augstāk uz parku, iesoļojām zālītē un es izdomāju palikt tur pat. tā nu gulējām zālītē un caur biezajiem mākoņiem centāmies skatīt zvaigznītes, es tiku barota ar frī kartupeļiem un smīdināta, un apķerta un kas tik vēl ne. es jau protams kā godīga vecmeita izlikos par muļķi un nepadevos kārdinājumam uz kkādu bučošanos un tā nu mēs tur gulējām un smējāmies un spiedāmies ciešāk kopā, jo rasa sāka saldēt. garām nogāja kāda meitene, bet neizskatījās, ka viņai būtu viegls vakars, tad nobrauca riteņbraucējs, bet viss tāds tumšs, mēs paslēpušies uz zālītes, guļam. 

Tad notika šausminošākais vakara notikums, garām iet viens melns viens balts cilveks, abi tādi gangsterīši, prasa, ko mēs daram, saku, ka zvaigznes skatāmies, tad nu viņi paiet tālāk, bet nāk atpakaļ un prasa, kādas zvaigznes mēs skatamies, ja nevienas neesot, tad nu rādam viņiem zvaigznes un protams ka mums atkal sāk piesieties vai esam poļi un atkal jāskaidro, ka esam no Latvijas un ne no Krievijas, bet Latvijas tad nu viņi pastāsta, ka parks ir kādā tur pāraudzība un mums var sanākt nepatikšanas, bet nu ja godīgi uzvedamies tad viss kārtībā. Viņi aiziet un es atviegloti uzelpoju.

Guļam, pļāpājam un protams viss skaistais jaizbojā ar bučošanos un ko tu vēl, es protams baudu mirkli, ka zaļā zālītē zem debesīm, nakts laikā es guļu un bučojos ar vīrieškārtas pārstāvi. tā nu es tēloju atkal Dievgosniņu un neļauju pat puisim pagrābstīties (viņš gan centās arī kutināt, bet man nav jūtu, man nekut vēljoprojām), tikai bučoties un jūtu kā kāds uzvelkas ne pa jokam, man it kā svārciņi, bet nu celibāts ir celibāts, es tak nevaru pēc nieka 8 dienām tā to pārtraukt ar gadījuma seksu parkā. tā nu pabučojamies, paguļam, es esot nosalu tāpēc dodamies māju virzienā, pa maršrutu, kas man svešs, bet tur ir vēl vairāk smuku mājiņu, puisis man blakus runā kkādas muļķības, es pasaku, ka nekādas attiecības vispār negribu, tas mani neinteresē, viņš saskumst un cenšas lepnā balsī pateikt, ka viņš arī ne un ka viņš esot tik pat vienaldzīgs kā es. Tā nu mājās nonākot tiek izlemts saģērbties siltāk un doties gaidīt rītu.

Aizdevāmies pie upes, tur tādi smuki soliņi, uz tiem izgūlāmies un gaidījām rītu, uznāca man pīpējamais garastāvoklis, tā nu kūpināju un baudīju vēlvienu nakti, kas paspilgtinājusi manu dzīvi, ko atcerēties un nu arī Redinga ir noturēta.

tad jau mājās, gulēt, pamodos, jo augšējie kaimiņi skandalējās, pēc brīža lieli būkšķi, skandalēšanās, raudieni, ātrā palīdzība pie mājas, aizbrauc. tā nenotiek tikai Latvijā, tā notiek visā pasaulē, tas ir normāli, bet es savu esmu dabūjusi, man vairāk nevajag.