|
19. Jun 2010|16:04 |
Pie manis arī neviens nevarēja nākt :)
Reizēm tas viss nav nemaz tik briesmīgi, cik liekas. Varbūt manā gadījumā tie laiki vienīgi bija nedaudz citādāki, tad telefonu nebija daudziem, līdz ar to tā sazvanīšanās nebija nekāda svarīgā lieta.
Bet pa mājas telefonu man nekad nepatika runāt. Man nepatīk, ja es runāju ar kādu pa telefonu, bet vēl kāds cits klausās.
Katrs gadījums, protams, ir jāvērtē individuāli, bet es neuzskatu, ka būtu kaut kāda megajēga iespringt par to visu. Viss vienmēr katram ir bijis citādi.
Man arī klasē tolaik bija tā, ka tad, kad visiem bija kaut kādi žiltoni un segas, es varēju spēlēt tetri. Un tad kad man bija žiltons, es viņu varēju spēlēt pusstundu dienā. Kad parādījās dators, es varēju pie tā atrasties stundu. Aptuveni no 17-18 vakarā. Tajā laikā, kad visiem citiem apkārtējiem nekas no tā netika ierobežots, tad man, protams, bija tāda stulba sajūta, bet tas viss kaut kā jau sen liekas pagājis un mazsvarīgs. |
|