| |
[26. Sep 2007|13:10] |
visnenožēlojamākie ir tie mirkļi kad viņš runā ar mani, kā pieskaras, kā uzlūko...taurentiņi vēderā sen, jo sen, nebija tā lidinājušies.
Vakarnakt, kad es stāvēju un mēģināju noģērbties, lai līstu gultā, viņš pienāca un apskāva no mugurpuses, minūtes piecas (bet man veselu mūžību) mēs vienkārši tā stāvējām apskāvušies istabas vidū, ik pa brīdim saskūpstoties un sirds gribēja ar manām lūpām klusi nočukstēt "tu piešķir man dzīvotspēju"..
bet laikam....
apsolu |
|
|
