| Kvazimodo dziedājums |
[14. Jun 2006|01:38] |
Igo dzied par mīlestību.
"Mīlestība sākas tur, kur nemirstība"
un es zinu, ka iezīmētā sirds sniegā ir nemirstīga, jo pavasarī sniegs nokusa un mani patiesie vārdi aizplūda kopā ar likteņupi Daugavu. Nemirstīgas r pēdam Jūrmalas smiltīs, kaut tās noskalotas, nemirstīgi uzrakstītie, veltītie vārdi.
"pasaulē šaij sāpes valda"
man sāp tie brīži kurus nevaram pavadīt viens otram, man sāp pārējā pasaule, man sāp manas kļudas, man sāp pa kādam tavam skarbam vārdam, man sāp, ka neesam tikušies jau agrāk un tu neieguvi mana lielā salduma....
"mīlestība, kurā pasaulē tā valda? ši man atņem klusi visu - arī tevi..."
tā valda manā pasaulē līdzās sapņiem, baudām, nelaimēm, naidam, priekam, asarām. es neesmu tik gauži raudājusi aiz sirds sāpēm kā tev.....tev par to, ka viss brūk, bet turas kopā un gluži kā veca ēka brūk raudot, es tā pat, bet no jauna un jauna tu nāc un stutē mani un atjauno un ar katru reizi es stiprāka un skaistāka kļūstu, ka drīz, jā drīz, tu būsi mūžīgi mans, itkā ēkā ienāktu cilvēks.
tu esi amn atņemts, ar greizsirdību atņemts, es vēlos tevi sargāt, tevi izsekot, tu mani padari greizsirdigu pat pret pašu mīlestību. |
|
|
