| |
[1. Feb 2009|04:22] |
ak tu šausmas. kkas tomēr šodien mainījās.
pārsvītroju savus principus, izmetu miskastē.
vai jūtos gandarīta? noteikti nē.
varbūt tikai mazliet lepna, ka pēc tik ilga pārtraukuma atkal jutos labi, jutos priecīga. es, Pudiņš un Matīs tur stāvējām un smējāmies, kas no zāles, kas no labsajūtas un es jutos tik labā kompānija, ka tajā brīdī negribēju būt nekur citur, ne pie mīļotā cilvēka sāniem, ne Disnejlendā un pat ne paradīzē. Es gribēju palikt tur pat uz visiem laikiem, tjā īsajā laika sprīdī, kad man par nevienu dārgumu pasaulē nevarētu iemainīt manu dvēseli.
Es jūtos atbrīvota no savas nastas, esmu izlādējusi negatīvo un esmu gatava sākt ko jaunu. es beidzot beigšu spuroties un darīšu kā liek Pudiņš, jo pēc viņas teiktā es varu sasniegt daudz.
par pamatu jāņem manas alkas pēc mīlestības, jo tās man dod degsmi un prieku |
|
|
| |
[1. Feb 2009|22:38] |
jā, mājas sāk pierast pie manis, es sāku pierast pati pie sevis.
Man sāk atgriezties atmiņas par visu jauko un jautro, kas piedzīvots līdz šim, bez tās drūmās pieskaņas. Manā priekša iznirst Pudiņš, iznirst ĀVĢ, es sāku atcerēties bērnību un savus absurdos sapņus. Es atceros savu pirmo buču, atceros savus centienus nebūt kā citiem.
Man daudz agrāk nozīmēja būt foršai. Es domāju katrs no mums ir kādreiz centies lielīties ar sevi it kā nemanāmi, it kā pieminēt kaut ko, ar ko gribas palielīties, bet pieminēt tā it kā tas nemaz nebūtu nekas īpašs, nekas nozīmīgs. Gluži kā 7. klasē pirmā piedzeršanās, vai labi aizvadīts tusiņš. Par sevi īpaši atmiņā nevaru neko tādu atcerēties, bet visspilgtāk atceros kā Līga, reiz skolas pīpētavā sāka smieties un teica "jā, zāles iedarbība gan ilgi saglabājas..", it kā muļķības bet saprotu cik ļoti viņai gribējās kādam to izstāstīt. Gluži kā man laikam izstāstīt citiem cik man labi dzīvē iet, kā smaidīt un stāstīt par savām izjūtām.
Es tiešām esmu noilgojusies pēc mīlestības, pēc laimes un maiguma. Es gribu laikam sasniegt to, par ko sapņoju, kad biju maza un gribēju kļūt lielas. Par pašai savu dzīvesvietu, par saskaņu un mieru. Par saimniekošanu un brīvu izvēli, bet šī atduršanās pret neiespējamo mani nomāc. Un es gaidu un gaidu, kad beidzot tas notiks, kad beidzot es būšu liela?
Pieaugušam būt nenozīmē brīvību, tas nozīmē rūpes par kaut ko. Kam ir rūpes par bērnu, kam suni, kam mīļoto. Manas ir rūpes ir par mani pašu. Man vajag uzmanību, man vajag šokolādi, man vajag mīlestību. Es cenšos par sevi rūpēties un lai pievērstu uzmanību es dzenu sevi kapā. Es neuzķeros uz neīstajiem, es izvēlos tos nepareizos. Es izvēlos tos cilvēlus apkārt, kas mani nomāc kaut kur dziļi zemāpziņā, es izvēlos cilvēkus, kam es esot vienaldzīga. To teica viņa, es tam ticu. Man esot talans, tam es neticu.
Arvien avirāk sāku saprast, ka neviens no manis izvēlētajiem dzīves ceļiem un rīcībām nebūs pareizs, jo es pārāk mainos, esmu pārāk ziņkārīga, man ātri viss apnīk. Es nezinu, ko gribu, es zinu tikai savus izsapņotos sapņus |
|
|