| |
[30. Jun 2011|11:00] |
būtu bijusi superjauka pasēdēšana, ja es neaizlietu acis. kārtējo reizi. bija jauka pasēdēšana, sanāca pat samērā daudz cilvēku un aks un kā un ceru neviens nav apvainojies vai tā.
pēc tam es uzvedos ļoti muļķīgi pīpējot un dzerot ūdeni, tad bija nakts un tad bija rīts. sen nebiju gulējusi tik absolūtā tumsā. tik tumšs, ka neredzi neko, neko. Ziepniekkalnā man virs gultas zvaigznītes spīd, purčikā pretējā māja un atvērts logs. no rīta man pamodināja Dainis-1. viņš to izdarīja divas reizes, tad bija brokastu zemes un tad jau biju purčikā, viss sakravāts, savests, nolikts.
rīt izbraucu pusdienlaikā, šoferis Ivo vakar zvanīja un šodien zvanīs atkal un es atkal jūtu to satraukumu, ka negribas krāmēt neko un gribas vnk aiziet pavemt. tā ar mani ir - ik reiz kad satraucos un sabīstos, man nolaižas rokas un paliek slikti.
Bet vispār - daudz jauku vārdu dzirdēju par sevi. Varbūt daļa piederēja pie vakara spēlēm un nebija tā pa īstam, bet nu pajāt, es jau arī neko negaidu, no cilvēka, kas mani tik tikko pazīst. Bet no citiem tas nāca tā mazliet pat sirsnīgi un man sirsniņa parādīja, ka tomēr kkas viņā ir dzīvs. Vakara gaitā sajutu kko sen nejustu - man iekutējās. Uz mirkli, iespējams tas vnk bija kkāds refleks, bet man likās, ka kutēja gan. A varbūt tas viss ir manā galvā.
Un šodien kkā muļķīgi gribas smaidīt, paldies. |
|
|
