| 10:12p |
Marlboro kovbojs....
"Psihoanalītiskā izpratnē dzeršana, kas ir mazāk uzskatāma, piemēram, no kakliņa, smēķēšana ir viennozīmīgi mātes krūts vai knupis pirksta vietā, tāpēc iznāk, ka visas "Marlboro" cigarešu reklāmas ar varenu kovboju, kurš uzsmēķē, patiesībā attēlo maziņu zīdainīti, kurš netiek vaļā no mātes krūts."
Viesturs Reņģe "Personības psiholoģiskās teorijas"
Un psiholoģijai vispār ir tipiski visu, kas sabiedrībā pieņemts par augstākajām normām uz kurām ir jātiecas visiem padarīt par nožēlojamām izpausmēm... Un pareizi dara psihologi, ka tā domā... Kas tad zīdaini, kas arī trīsdesmit gadu vecumā tiecas pēc mātes krūts padara par varenu kovboju, kuriem visi cenšas līdzināties? Protams nauda... Sabiedrībai jādegradējas, jo no degradējušās sabiedrības ir vieglāk iekasēt naudu par to, kas veselai sabiedrībai nemaz nav vajadzīgs. Un ja jau kovbojam tā gribas mātes krūti, kāpēc tad mātes tik agri atrauj zīdaiņus no krūts? Profesors Lombrozo rakstīja par primitīvām ciltīm, ka viņam ir nācies novērot, kā "zīdainis" izņem no mutes pīpi, lai varētu zīdīt mātes krūti... Varbūt tad arī kovbojam vajadzētu piedāvāt iespēju baroties no mātes? |
| 11:27p |
Kas ir literatūras sūtība?
Draudzene stāstīja gadījumu, kad viņa kādam cilvēkam ir izstāstījusi visu ko domā par "Lata" romāniem, un dotais cilvēks viņai ir pajautājis, kas tad pēc viņas domām ir literatūras sūtība. Šo pašu jautājumu viņa uzdeva man, bet es tajā brīdī lasīju Rietumas rakstu par "Diviem torņiem" Dienā un atbildēju, ka tagad nevēlos formulēt savu domu...
Kad viņa aizgāja, es tiešām aizdomājos, kas tad ir literatūras sūtība? Jebkuru daiļdarbu, ne tikai literatūrā, bet arī mākslā un mūzikā, es vienmēr esmu uzskatījis par paša autora jūtu izpausmi. Autors savā darbā it kā ieliek pats sevi, savu dvēseles stāvokli uz doto brīdi. Tas pats ir arī ar pasūtījuma darbiem. Nevar gleznotājs uzgleznot portretu, neieliekot tajā kaut drusciņu sevis... Bet kāda tad ir literatūras sūtība? Priekš kam tad cilvēki lasa romānus. Kāpēc daudziem nepatīk konveijer-tipa "Lata" romāni? Varbūt tāpēc, ka tajos nav ielikta personība? Varbūt cilvēks lasa romānu tāpēc, ka viņam patīk dotā personība un tā atklājas romānā? Varbūt tā cilvēks var justies tuvāks autoram? Varbūt cilvēks vairāk nav vientuļš, ja viņš uz brīdi iegrimst cita cilvēka pasaulē? Tas ir kā psihoanalīze... Atnāk klients un stāsta tev par savām problēmām, bet tu klausies un iegrimsti viņa pasaulē.. Tādā veidā arī lasītājs iegrimst romāna autora pasaulē. Un tieši tāpēc cilvēki lasa romānus, ka viņi vēlas padzīvot citā pasaulē. Varbūt viņiem ir labi vai arī ne tik labi arī savā pasaulē, bet viņiem vajag dažādību un to viņi atrod populāru autoru darbos. Man viens no mīļākajiem autoriem ir Rejs Bredberijs... Kad es lasu viņa darbus, vairāk nav manis, es pazaudēju sevi atverot grāmatu, es pārceļos uz pasauli, kuru viņš zīmē savās grāmatās, jo tur ir labi. Tur ir mājas. Bet ir arī ciešanas. Ir cilvēki, kuri lasa tāpēc, ka viņi grib redzēt, ka patiesībā, viņiem neiet nemaz tik slikti, kā liekas un jebkuras ciešanas beigās atmaksājas. Cilvēki daudz ko pārceļ uz reālo dzīvi un pataloģiskos gadījumos sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir salasījies, teiksim, Harija Harisona romānus par nerūsējošā tērauda žurku, sāk zagt, pamatojot savu rīcību ar romānā aprakstītiem argumentiem, kuri diemžēl reālajā dzīvē zaudē savu nozīmi....
Tad kāda ir literatūras būtība? Ļaut cilvēkiem dzīvot izdomātās pasaulēs? Parādīt cilvēkiem, ka viņu dzīve nemaz nav tik slikta, salīdzinot ar romāna varoņa dzīvi? Atklāt lasītājam autora personību? Varbūt, bet varbūt tā katram indivīdam ir cita? |