| 2:28a |
par amerikāņu atsaucību
šodien sporta zālē sanāca interesants šablona plīsums...
biju jau gandrīz pabeidzis, bet vai nu uz kājām pārāk lielu svaru uzliku vai arī tam bija citi iemesli, bet kad pabeidzu pietupienus sapratu, ka esmu sasvīdis (kas ar mani parasti nenotiek) un asinsspiediens debesīs... nolēmu, ka gan jau nekas traks un apsēdos taisīt nākamo vingrinājumu, paņēmu pavisam mazu svaru, uztaisīju pirmo piegājienu un sapratu, ka ja tūlīt pat netikšu svaigā gaisā, zaudēšu samaņu... kā gāju caur visu zāli, kāpu lejā pa trepēm, gāju caur lobiju īsti neatceros, atceros tikai kā sašaurinājās redzes leņķis un es redzēju tikai to, kas bija precīzi tieši priekšā... atceros, ka durvis atvērās pašas no sevis, kaut gan parasti viņas tā nedara, bet biju tām bezgala pateicīgs... izgāju laukā, nokritu sēdus pie sienas desmit metrus no durvīm un brītiņu turpināju slēgties laukā... bija kādi -9 grādi, bet aukstumu nejutu... kad nedaudz sāka atgriezties apziņa pirmā doma bija 'ak, dies', tā taču ir Amerika, man taču tūlīt visi metīsies palīgā... kaut kā jātiek projām no šejienes!'... tā es domāju, bet cilvēki gāja iekšā un ārā un gāja man garām mani praktiski nemanot... cilvēki, kuri parasti pieiet klāt katram, kurš izskatās pazudis uz ielas, vai cenšas izsaukt ātro palīdzību katram bomzim, kurš vārtās uz ielas savu vēmekļu peļķē... no vienas puses biju priecīgs, ka man nav jātērē spēki atvairot palīdzēt gribētājus un man apkārt nestājas cilvēku pūlis, no otras puses šokēja tas, ka visi iet garām absolūti ignorējot pusguļošu uz asfalta indivīdu vienā t-kreklā -9 grādos...
kad radās sajūta, ka apziņa ir apgriezusies, saņēmos, piecēlos kājās, uzrakstīju sievai ziņu skaipā, ka es jau pabeidzu treniņu, ja nu gadījumā sāk mani meklēt zālē, savācu arī Kindlu un austiņas, kurus es visu šo laiku nēsāju līdzi, un aizgāju uz ģērbtuvi.. tuvojototies ģērbtuvei sapratu, ka tūlīt filma noslēgsies... brīdī, kad iegāju iekšā, uzbruka sviedru smaka, karstums un bezgaiss... biju domājis apsēsties pasēdēt, bet sapratu, ka šeit arī palikšu, pagrābu no skapīša mantas (par laimi, atslēga palika pie somas, bet soma bija pie Regitas, tāpēc skapītis nebija aizslēgts) un ar visu čupu mantu devos uz lobiju, cerībā, ka paspēšu iziet uz ielas pirms zaudēju samaņu, bet sliktākajā gadījumā - lobijā ir krēsli... kad līdz krēsliem palika divdesmit metri, sapratu, ka eju velkoties gar sienu un metot nost piekārtās rāmīšos bildes.. neredzēju cilvēku reakcijas, kas gāja garām, jo vienīgais, ko redzēju tanī brīdī - tālie krēsli lobijā... kad bija desmit metri, krēsli pazuda, tad atkal parādījās kādu divu metru attālumā un precīzi izrēķinājis metos uz priekšu un nokritu uz viena no tiem... tā, ar visām mantām - ziemas jaka un džemperis, zābaki, telefons, lielās austiņas un Kindls, viss klēpī, sēdēju saļimis, kamēr nepiegāja Regita un nepainteresējās, kur es pēkšņi pazudu... tanī brīdī sapratu, ka varu atslābināties un visas mantas nokrita uz grīdas... tām sekoju arī pats... un tikai, kad Regita saprata, ka kaut kas nav kārtībā un es netēloju, kad es spēju viņai pateikt, ka šķiet, ka kaut kas ar sirdi un ka mani tūlīt atstās samaņa, kad Regita sāka lauzīt rokas un domāt, ko darīt, pie mums pienāca vīrietis, kurš strādā recepcijā un, pēc idejas, visu laiku mani redzēja, ieskaitot - pa stikla durvīm, kad es sēdēju laukā...
vīrietis piedāvāja palīdzību vai izsaukt ātro palīdzību.. no palīdzības atteicāmies, bet piekritu pāriet uz mīkstajiem krēsliem lobija otrajā pusē... tur bija iespēja atlaisties, ko es gan neizmantoju... pēkšņi šī lobija daļa atbrīvojās... ja līdz tam bija brīva viena vieta, kurā es arī iegāzos, pēkšņi viss kļuva tukšs... apziņa pamazām sāka atgriezties, bet sāka stipri tirpt abas rokas... nu jā, tad gan vīrietis no lobija ik pa brīdim pienāca un painteresējās vai kļūst labāk... beigās stādījās priekšā un pateica, ka ir strādājis ātrajā palīdzībā, sāka ievākt anamnēzi un noskaidrot simptomātiku... pamērījis pulsu noteica, ka kādu brītiņu jāpasēž un ja nepaliek labāk, tad gan būs jāsauc ātrā palīdzība...
tāda lūk slavētā Amerikāņu izpalīdzība... es, protams, priecājos, ka pie manis nelīda ar palīdzības piedāvājumiem, man tas ļoti nepatīk... bet ja kādam patiešām būtu slikti un no apkārtējo uzmanības būtu atkarīga dzīvība, izskatās, ka Amerikā, tieši tāpat kā Latvijā, izredzes būtu vājas.. bet atkal... iespējams, ka viss atkarīgs no vietas - ejot pa ielu sveši cilvēki sveicinās, sporta zālē ļoti reti gadās, kad kāds sasveicinās, kaut gan četru mēnešu laikā, jau visas sejas pazīstamas... šeit katrs vairāk pats par sevi... nu un arī tas, ka tādi īstie amerikāņi parasti tomēr neizvēlas iet uz YMCA, tās ir sporta zāles dažādiem imigrantiem, sociāli zemāku slāņu pārstāvjiem un bērniem/pusaudžiem.. īstie amerikāņi neies uz sporta zāli par 50 dolāriem mēnesī vai 80 dolāriem no pāra, viņi labāk maksās 200 un ies tur, kur nav indiešu, nēģeru, meksikāņu un citu zemāko kārtu pārstāvju... |