| 11:25a |
par elli interjerā
mīļo cibiņ, gribu pastāstīt Tev par savu traumējošo pieredzi, stāsts ir par lietām un vietām, kuras manī raisa izmisumu un bezcerību... viena no tādām lietām ir dzeltenais gaismas spektrs, kuru dod 60W kvēlspuldze... nonākot mājā/dzīvoklī vakarā, kad vienīgais gaismas avots ir kvēlspuldzes siltā dzeltenā gaisma un viss apkārt ir siltos dzeltenīgos toņos, man gribas kaukt, mesties laukā ziemā un salā, jo elle ir gaismota ar 60W kvēlspuldzēm... šī citiem tik mīļā un nomierinošā noskaņa rosina manī dziļāko pesimismu un melanholiju... tātad - trešā vieta manā hierarhijā...
otro vietu ieņem televizors vakarā... kad es vēlu vakarā eju pa pilsētu, vai skatos no balkona un redzu zilgano televizora mirgošanu, mani pārņem izmisums, kas robežojas ar "labi, ka ar mani tā nav"... ir sajūta, ka tur aiz tiem logiem sēž zombiji un atkārto no kastes nākošās frāzes... atceraties Bredberija Fārenheitā? nu apmēram šādas sajūtas... ļoti ļoti nepatīkamas... tāpēc es cenšos novērsties no šiem logiem... un vēl ļoti reti, taču kādu reizi gadā sanāk nonākt šādā dzīvoklī vai mājā, kur cilvēki sēž ap galdu, pie griestiem deg kvēlspuldz un fonā runā un mirgo televizors... un tad gribas bēgt un neapstāties, kamēr tas viss nepaliek tālu aiz muguras... ellē katram noteikti ir televizors... cilvēki pieradina sevi laikus...
pirmā vieta ir televizoram vai radio no rīta... kādreiz ir tā, ka tev, cilvēks, nav iespējas mainīt notiekošo un mana trauma ir rīta raidījumi Krievijas televīzijas kanālos un radio SWH... pirms kādiem gadiem ja man kāds būtu iedevis ieroci un ielaidis radio SWH studijā, viss varētu beigties ļoti skumji... pēdējos gadus 15 es katru rītu mostos ar smagākām vai mazāk smagām galvassāpēm un ļoti nomāktu garastāvokli, ārsti nav tam atraduši cēloni, neskatoties uz teju visām iespējamām pārbaudēm (pie psihiatra gan vēl neesmu bijis)... kādreiz - mācoties 1. kursā LU es dzīvoju dzīvoklī ar vairākiem cilvēkiem un tur katru rītu kā modinātājs vienā laikā slēdzās iekšā televizors, kur jestri krievu televīzijas diktori diskutēja par kaut kādām šai rīta stundai absolūti neadekvātām lietām... pati skaņa - troksnis un televizora mirgošana izraisīja nelabu dūšu, pastiprināja galvassāpes un vēlēšanos tepat uz vietas pārgriezt sev vēnas, lai pārtrauktu farsu... šī nepilnu pus gadu ilgusī trimda radīja tādu traumu, ka šobrīd no rīta ejot laukā no mājas un dirdot aiz kādu kaimiņu durvīm jestro televizora bubināšanu, domās pašaujas garām visi elles loki... un jā, kaut arī ļoti reti, taču joprojām laiku pa laikam, teiksim, dodoties sabiedriskajā transportā uz Rīgu, gadās dzirdēt arī radio SWH rīta pārraides...
šīs trīs lietas, kaut arī cieši saistītas savā starpā, manī vieš panisku becerību, trauksmi un pareizi tās lietojot, varētu panākt, ka es pārdodu visus tuvos un mīļos.. mīļo cibiņ, es neesmu normāls? man ir jāarstējas, ja? |