| 3:13p |
par Noasu un kognitīvo disonanci
vispirms Tarsems Singhs izsit no līdzsvara, kaut gan tam jau vienmēr ir bijusi zināma nosliece uz popsīgumu, tikai ļoti dīvainu popsīgumu... vakar noskatījos Noasu... nebūtu skatījies, ja vien tā nebūtu Aronovska filma, bet režisors pārliecināja par labu filmai... sanāca tā, ka nevīlos Holivudas spējā taisīt epohālu sviestu, taču drausmīgi vīlos režisorā... labi, ar Vudiju Alenu viss ir skaidrs, visu var norakstīt uz vecumu - vieni kļūst par dumpiniekiem, citi cenšas parūpēties par mazbēniem, bet kad Aronovskis uzņem Gredzenu pavēlnieku pēc sajūtām tas ir kā Kubriks uzņemtu Sekss un Lielpilsēta.. |