par Helēnu un kognitīvo disonanci šobrīd lasu paralēli divas grāmatas -
Dena Simonsa "Olympos" un
Rodžera Želazni un Roberta Šeklija kopdarbu "If at Faust you don't succeed" (pirmo gan lasu otro reizi, otro - trešo, jā, visdrīzāk, ka man ir psihiski traucējumi un raksturīgs konservatīvisms)... tad nu lūk - abās šajās grāmatās figurē Trojas Helēna, un tas manī raisa kognitīvo disonanci - ja pirmajā autors parāda Helēnu kā htonisku dievieti - sievieti bezgala skaistu un seksīgu, bet tai pašā laikā izlēmīgu, kareivīgu, spējīgu kopā ar karavīriem iet kaujā un tā... Faustā, neskatoties uz to, ka Helēna tā pati, un darbība notiek 14. vai 15. gadsimtā, tiek atainota kā emancipēta pašpārliecināta dāma, kura ir nokļuvusi augstāko spēku varā, tāpēc nevar īsti neko mainīt savā liktenī, taču muld ļoti gudri...
nu jā, un katrreiz turpinot lasīt vienu no šīm grāmatām, kad iepriekš lasīta otra, paiet laiciņš, kamēr pārslēdzos uz jauno Helēnas personību, jo nezkāpēc vienalga to uztveru kā vienu konkrētu personību... tālūk..