Adon

par foto profesionāļiem
- Может мне навороченный фотоаппарат купить? Буду фотографом.
- Рояль купи! Музыкантом будешь...

© неизвестный

Par fotoamatieri es kļuvu, kad kļuvu par ziepenes īpašnieku, pēc dažiem gadiem iegūstot savā īpašumā 350d jau biju fotogrāfs... bija jāpaiet vēl vairākiem gadiem, līdz ar 5d MKII iegādi beidzot kļuvu par foto guru, tāpēc šobrīd varu atļauties ne tikai bildēt un kritizēt pārējos fotogrāfus, bet arī runāt par fotogrāfiju kā tādu un pat mācīt.

Sāku tāpat kā visi, izlasīju ziepenes instrukciju un sāku bildēt visu ko redzēju, cenšoties iztikt ar rokas iestatījumiem, jo automātiskie likās nenopietni priekš tāda nobrieduša fotoamatiera, kā es. Bildēju ziedus, gliemežus, kaijas, dabasskatus, cilvēkus uz ielas un mājās, pats sevi spogulī, rotaļājos ar makro režīmu, tātad viss tāpat kā visiem. Kad tiku pie 350d, izlasīju instrukciju un ķēros pie darba. Biju sajūsmā par to, cik ērti ir bildēt ar manuālajiem uzstādījumiem, salīdzinājumā ar to kā tas bija ar ziepeni. Kamera bija samērā ātra, kas ļāva eksperimentēt ar sporta fotogrāfijām, izmēģināju roku ar portretiem un aktiem, dzīvnieki un citādas kustīgas būtnes. Paralēli bildēšanai pastāvīgi sekoju līdzi dažādiem fotosaitiem un fotoblogiem. Pagāja zināms laiks, līdz pamazām vērojot ko dara citi un darot pašam veidojās estētiskās prioritātes, saglabājās tas, kas patika un izdevās labāk un tas, ko saprast bija grūtāk un nebija tik interesants, atbira. Rezultātā nonācu pie aktiem un portretiem. Šie divi žanri arī ir vienīgie, kas mani interesē gan kā skatītāju, gan kā fotogrāfu. Arī no fotosaitiem un fotoblogiem sāka atlasīties atsevišķi fotogrāfi, kuru daiļradei turpināju sekot, lielākoties tie bija Krievijas, Francijas un Polijas mākslinieki, kuru bildēšanas stils un tematika likās vistuvākie.

Savas bildes apskatei liku lielākoties ārzemju resursos, taču paralēli arī mūsu vietējā fotoblogā, kurš ir drausmīgi labs ar to, ka tur var uzzināt ko par tavām fotogrāfijām, ja tās nonāks kādā vietējā izstādē, teiks ne-mākslinieki un padzīvojušas dāmas. Izstādot fotogrāfijas dažādu valstu interneta resursos veidojās arī priekšstats par to, kas tiek uzskatīts par labu vienā vai citā kultūrvidē. Lielākoties tās bildes, kuras kaut kur tika visvairāk nopeltas, citā vietā tika visvairāk slavētas.

Pirms vairākiem gadiem uzzināju, ka tiek organizēta Latgales fotogrāfu biedrība un es iedomājos, ka būtu ļoti jauki nokļūt starp profesionāļiem un man ir jāizdara viss, lai tiktu tajā kompānijā, jo beidzot es varēšu mācīties no dzīviem cilvēkiem. Izrādījās, ka iestāties šajā biedrībā var jebkuršs un nekāds īpašs talants vai zināšanas tur nav vajadzīgs. Organizācijā patiešām savācās lielākā daļa Rēzeknes, Preiļu un dažu citu reģionu profesionālo (šeit - profesionālis - cilvēks, kurš ar savu amatu pelna naudu) fotogrāfu, bet bija arī daudz amatieru kā es pats. Dibināšanas sapulcē bija iespēja iepazīties ar daudziem fotogrāfiem, bet samulsināja līdzatvestie darbi. Bet kā jau minēju, es absolūti neko nejēdzu nenokā, kas nav akti vai portreti, bet tur lielākoties bija atvesti dabasskati un reportāžas. No visiem darbiem mani ieintriģēja tikai vienas amatieres pašportreti, kura gan neskatoties uz potenciālu, pievērsās pleibojtipa maksas fotosesijām un kāzām, un viens jaunais fotogrāfs no Preiļiem, kura darbi mani intriģēja jau kādu laiku pirms tam. Ja sākumā likās, ka iespējams, ka varbūt tomēr būs radošās darbnīcas un lekcijas un plenēri un daudz kas cits, kur varēs notikt pieredzes apmaiņa ar pieredzējušākiem fotogrāfiem, nekas tāds nenotika. Tika sarīkota ceļojošā izstāde, kurā tika salikts absolūts vinegrets sākot ar cūkām un pienenēm un beidzot ar bērziem un aktiem, kas gadu ceļoja apkārt pa Latviju. Atnākot uz izstādi Rēzeknē, man kļuva kauns, ka es tādā piedalos, jo neskatoties uz to, ka neko nejēdzu ne no kā, izņemot aktus un portretus, es jau kādu laiku vadīju mākslinieku organizāciju un biju bijis neskaitāmās foto un mākslas izstādēs visā Eiropā un man bija sajūta, ka šo to saprotu no vizuālās estētikas.

Šī izstāde bija pirmais un pēdējais pasākums, kurā piedalījos kopā ar minēto organizāciju un pēc kāda laika mani no tās laimīgi izmeta laukā. Man likās, ka ja jau iepriekšējā organizācija nebija diezko veiksmīga radošajai izaugsmei, iespējams, ka varētu izveidot fotoklubu manas mākslas un kultūras organizācijas ietvaros, ar domu dot jaunajiem un perspektīvajiem topošajiem fotogrāfiem dot iespēju parādīt sevi, attīstīties un mācīties no pieredzējušākiem kolēģiem. Šāds fotoklubs arī tika izveidots un sākums likās iedvesmojošs. Notika vairāki kopīgi plenēri. Cilvēki nāca uz sapulcēm un izskatījās ieinteresēti darboties. Taču es pats šajā fotoklubā aizņemtības dēļ neiesaistījos un valde savācās lielākoties no pieredzējušiem vietējiem kāzu fotogrāfiem. Centīšos paskaidrot, kas mani šajā situācijā neapmierina.

(uzreiz atrunāšu, ka pats neesmu foto profesionālis (pa visu mūžu ar foto esmu nopelnījis 10 latus, ja neskaita pārdotās fotogrāfijas), tāpēc kritiku jāuztver tikai kā viedokli)

Divi pavisam svaigi gadījumi:
stāsts #1:Cilvēks jau daudzus gadus sevi uzskata par profesionālu fotogrāfu un darbojas gan kā kāzu un bēru fotogrāfs, gan kā foto operators. Ir saņēmis pasūtījumu un bildē kāzas, taču ciemiņi mūsdienās nāk ar saviem stroķiem, vienam par otru lielākiem un tā nu kāda fotogrāfe pastāvīgi ir priekšā ar daudz lielāku un iespaidīgāku objektīvu, kā rezultātā mūsu varonis apvainojas un iet stūrītī sēdēt. Kad līgavainis sāk izrādīt neapmierinātību ar situāciju - apmaksātais fotogrāfs saņem naudu, bet nebildē, darīšana gandrīz nonāk līdz kautiņam.
stāsts #2:Cilvēks tikko ir sācis nodarboties ar fotogrāfiju, ir gājis pie manis kursos, taču sertifikātu (šķiet) nav saņēmis tā kā uz nodarbībām nāca slinki un fotomākslas pamati nācās grūti. Beidzot nonācis pie saprašanas, ka kāzu foto ir viegla maize - darba maz, nauda liela - metas iekšā profesionālajā darbībā. Apzinoties, ka ar iebūvēto zibspuldzi ir par maz, iepriekšējā dienā apzvana visus paziņas zibspuldzes meklējumos, taču visur saņēmis atteikumus, dodas uz pasākumu kā ir. Laulības ceremonija notiek baznīcā, darboties vāja apgaismojuma apstākļos puisis neprot. Fotogrāfijas gan neesmu redējis, bet runā, ka situāciju paglābis tas apstāklis, ka šobrīd katram otrajam ir pro kameras, tad nu pasākumu ir sadokumentējuši citi.

(foto es iedalu fotogrāfijā

(no wikipēdijas: "Photography (derived from the Greek photos- for "light" and -graphos for "drawing";) is the art, science, and practice of creating durable images by recording light or other electromagnetic radiation...";)

un snapšotos

("A snapshot is popularly defined as a photograph that is "shot" spontaneously and quickly, most often without artistic or journalistic intent. Snapshots are commonly considered to be technically "imperfect" or amateurish—out of focus or poorly framed or composed. Common snapshot subjects include the events of everyday life, such as birthday parties and other celebrations, sunsets, children playing, group photos, pets, tourist attractions and the like.";) )

Manā pilsētā reportāžas fotogrāfijas līmenis ir ārkārtīgi zems un, salīdzinājumā ar, teiksim, galvaspilsētu, arī cenas ir atbilstoši smieklīgas. Ir vien uz pirkstiem saskaitāmi fotogrāfi, kuri lietai pieiet nopietni, bet ir arī tādi, kuri pat bildes neapstrādā. Pavisam nesen kādas izstādes atklāšanā sanāca redzēt kā reportāžā darbojas kāds no Rīgas fotogrāfiem, un arī saņemt rezultātu. Ja līdz tam, skatoties uz vietējiem darboņiem, man likās, ka reportāžas fotogrāfija ir snapšotu ģenerēšana, tad šeit es redzēju, ka cilvēks rada stāstu, strādājot ar iedvesmu un lielu nozīmi piešķir rezultātam. Daži darbi bija pietiekoši izteiksmīgi, lai tos varētu uzskatīt arī par mākslas foto.

Tad nu lūk, beigās mēs nonākam pie tā, ka iedalām fotogrāfiju mākslas un reportāžas fotogrāfijā. Ja reportāžas fotogrāfijas nonāk masu medijos un ģimenes albumos, tad mākslas fotogrāfijas vieta ir izstādēs. Var organizēt tematiskās reportāžas fotogrāfijas izstādes, taču tie ir atsevišķi gadījumi.

- Ko darīt, ja fotoklubs sastāv no reportāžas fotogrāfiem un jauniem un topošiem fotogrāfiem, kuru ceļš vēl ir nenoteikts?
- Ko fotoklubā darīt reportāžas fotogrāfiem? Viņiem arī gribas demonstrēt savus darbus sabiedrībai.
- Kā celt reportāžas fotogrāfu profesionālo līmeni? Ja visi ir apmēram vienādā līmenī, tad nav kas rāda pozitīvu piemēru.
- Ko likt par piemēru jaunajiem un topošajiem fotogrāfiem, no kā tiem mācīties?
- Kā iemācīt pieredzējušajiem profesionālajiem fotogrāfiem saskatīt un atšķirt kas ir un kas nav laba fotogrāfija?
- Kā iemācīt ne-fotogrāfiem saskatīt un atšķirt kas ir un kas nav laba fotogrāfija?
- Kas ir un kas nav labs fotogrāfs?
- Kas ir tas, kas ir jāprasa no fotogrāfa, ja tam maksā par darbu?

Atvainojos par struktūras trūkumu, centos vienuviet izstāstīt par visu, kas mani neapmierina foto situācijā manā pilsētā un reģionā, paralēli pastāstot par sevi. Tagad gaidu samazgu spaiņus pār savu galvu:) .