Adon

par bērnību un par ieročiem...
kādreiz

lord_andrey ietvaros daudz rakstīju par bērnības atmiņām... šodien man palūdza izdarīt ierakstu un tā kā jau sen nekur neko nerakstu, nolēmu padalīties ar tautu vēl vienā bērnības atmiņā... ;)

kādreiz, vēl dzīvojot tālajos attīstītā sociālisma laikos, visās godīgās ģimenēs, kas vismaz mazlietiņ tiecās un cerēja uz gaišo komunisma nākotni, tika svinēta tēvijas aizstāvju diena - 23. februāris... parasti svētki noritēja grandiozi - ar parādēm un salūtiem Maskavā un galvaspilsētās... vīriešiem tika dāvināti ziedi, šņabis un odekolons "Тройной одеколон"... otrais tika paredzēts dzeršanai, kaut gan dzēra arī pēdējo (par dažādu, no pirmā acu uzmetiena, nedzeramu lietu dzeršanas tradīcijām un filosofiju savulaik rakstīja izcilais krievu literatūras klasiķis Benedikts Jerofejevs savā poēmā prozā "Москва - Петушки")... ziedus sieva lika vāzē un uz galda un priecājās pati, jo vīram nu bija šņabis un "Тройной одеколон" un vienaldzīga attieksme pret visu pārējo pasauli, bet pēc augstākminēto šķidrumu izlietošanas - vispārēja pasaules mīlestība vai arī nepārvarama pasaules sāpe... tā, kuru Gēte dēvēja par Weltschmenz... tad nu ģimenes galva sēdēja kaut kur stūrītī piesūcies pie pudeles, bet vīriešu kārtas bērni, kuriem tika pareģots nākotnē kļūt par lielās padomju tēvijas sargiem, spēlējās ar tikko dāvanās saņemtajiem spēļu zaldātiņiem vai plastmasas pistolēm un šautenēm... un katru gadu šajā datumā bērniem tika dāvinātas militāras rotaļlietas, lai puikas mācītos uzvedības modeli, kurš nākotnē noteiks viņa dzīvesveidu un mazinātu apziņas sāpes par to, ka kādreiz būs jāiet bojā tēvijas vārdā...

manai ģimenei gāja secen šņabis ar odekolonu, bet to pat nevarētu teikt par rotaļlietām... arī man katru gadu 23. februārī (tā saucamajā "vīriešu dienā") dāvināja pistolītes, zaldātiņus un balistisko raķešu palaišanas iekārtas... es augu sociālisma režīmā un par saldējumu papīra glāzītē maksāju 20 kapeikas, tāpēc man tas bija ierasti un normāli... bet kad es sāku mazliet patstāvīgāk domāt, sāku saprast par ko iet runa... un tas bija tas gads - tas pirmais gads, kad man neko neuzdāvināja un es jutos laimīgs par to... es biju diezgan nemierīgs bērns... es mēdzu izrādīt savu attieksmi pret lietām ar histēriju palīdzību... tā notika arī šoreiz... es uztaisīju nelielu histēriju par bruņošanās kaitīgumu, paziņoju, ka no šīs dienas mājās nebūs neviena priekšmeta, kas man varētu mācīt militāro uzvedības modeli (tad gan es to vēl nesapratu šādā veidā, bet ideja bija tieši tāda)... es savācu visas pistoles un zaldātiņus un mašīnītes ar raķetēm un tankus un visu, kas bija mājās militārs un izmetu visu laukā... man bija kādi seši gadi... kopš tā laika mani interesēja tikai grāmatas un dažādi konstruktori...

laikam tāpēc es tik ļoti mīlu aukstos ieročus un gūstu orgasmus, kad manās rokās nonāk kāds skaists zobens vai duncis... ;D

Current Music: Diana Krall - Sometimes I Just Freak Out