Tie cilvēki, kuri nosoda lāča situācijas risinājumu, domā par pūkainu mīlīgu lācīti, nevis savvaļā izmukušu, izbadējušos un apjukušu lielu lāceni.
Ak jā, un tagad tas neprasa īpašu saņemšanos ieslēgt kompi brīvdienā. Lai mazliet palabotu kādu mājas lapu, vai sataisītu apsveikumu kolēģiem/partneriem/klientiem, vai ko citu, kam ikdienā nesanāk laika.
Šorīt bijām ar puiku uz Pifa izrādi. Viņi rāda to pašu izrādi jau vairāk kā 20 gadus. Renāram tā ir mīļākais skatāmgabals youtube, tāpēc lieki teikt, kādā sajūsmā viņš bija. Un es biju emociju pārpilna sēžot tur ar savu dēlu un skatoties uz tieši to pašu Pifu, uz kuru viņa vecumā skatījos es pati.
Jau 2 nedēļas strādajām katru dienu kopā ar puiku. Ejam no rīta uz darbu un vakarā nākam mājās. Ņemam līdzi maizītes, augļus, jogurtiņu. Pa dienu aizejam pusdienās un turpat birojā uz dīvāna viņš paguļ pusdienas laiku. Zīmējam, griežam, plastalīnu veidojam, dažas blēņas sastrādā arī visam pa vidu. Dažreiz, kad vajag lielu mieru, uzlieku multeni uz otra datora. Kad man jāskrien uz tikšanos, Renārs dodas pie tēta uz darbnīcu un darbojas tur. Tāda harmonija mums izveidojusies.
2x nedēļā no rītiem Renārs iet uz Ritmoplastiku, tur lēkā, mūzikas ritmā visu ko dara, ļoti jaukas nodarbības bērniem Skolēnu Pilī.
Katram ir iedots tāds bērns, kādu viņš var izturēt.
Tā diena ir klāt, esam piekrituši būt par vedējiem.
Ar prieku un atbildību. Vienīgi kāzas būs laivošanas un loka šaušanas sezonas pašā karstumā gan, tātad viss jādara laicīgi.
Agrāk nevarējām atrast, jo nebija
Tagad nevaram atrast, jo par daudz
Interesanti, vai kāds ir skaitījis, cik cilvēku līdz šai dienai ir dzīvojuši uz šīs Zemes?
Nav manu nervu kapacitātē izturēt sausu skaitļu prognozēšanu. Es taču nevaru uz līdzenas vietas, jaunam, tikko sāktam biznesam, izdomāt precīzas noieta un ienākumu prognozes pa mēnešiem.
Ok, ja es vairākus gadus jau strādātu, tad iezīmējas tendences, uz kurām var balstīt prognozes. Bet kāpēc ir prasītas tādas detalizētas prognozes projektu konkursā uzņēmumiem, kas paredzēts jauniem, tikko nodibinātiem uzņēmumiem?!
Kāds nesen teica, ka biznesa plāns noteikti nav pirmā un galvenā lieta, ar ko sākt. Vismaz ne detalizēts. Protams, ir jāsaprot aptuvenā naudas plūsma, aptuvenā pašizmaksas kalkulācija, jāizpēta konkurenti, tirgus potenciāls. Bet tas viss uz robežas ar sajūtām, nevis tikai sausos skaitļos. Jo bizness nav un nevar būt tikai par skaitļiem, tas ir un grozās galvenokārt ap intuīciju un veiksmi.
Sava taisnība ir, ka skaitļi ļoti labi parāda iespējamās robežas, sagaidāmās tendences, uz tiem var paļauties- un tomēr- tikai un vienīgi, ja tie ir ticami. Un no pirksta izzīsti, kad nekas daudz vēl nav noticis, tie nekādi nevar ticami būt.
šovakar sāku krāmēt jau laicīgi somas, un izskatās, ka pirmo reizi vietas paliek pāri. ko lai vēl aizved?
Daudz emociju, daudz darba, daudz ideju, daudz kārtojama, daudz daudz pēc Helsinkiem. Daudz paziņu, daudz vērtīgu kontaktu, daudz augstāks pašvērtējums, daudz publikāciju.
No viena gala sāku to visu smelt, un man patīk kā lietas notiek.
Dažas veidlapas jāaizpilda, jo ir tomēr atpakaļ ticība, ka šo to var panākt arī bez augsti stāvošiem cilvēkiem telefona grāmatiņā.
Pārdomas par pārdošanas stratēģiju radās pēc dizaina trauku Tonfisk design vadītāja prezentācijas. Viņš stāstīja to, kā ir, nevis to, kā tas izskatās no malas, par to respect. Bet doma tāda- viņu apgrozījums ir 200 000eur, bet peļņas procents no tā augsts. Vai vajag miljonu apgrozījumu? Tas nav rādītājs, un šis bija pierādījums.
Šorīt radio101 diskutēja par vilku medībām un aizrunājās brīžiem līdz medībām vispār. Kaut ko muldēja par pēdējo palikušo vilku un tamlīdzīgas muļķības. Trofeju mednieki, tāds apzīmējums izskanēja, un kas pārsteidza, LV Mežu dienesta Medību daļas vadītājs bija tas, kurš apgalvoja, ka "mednieki pieprasa vilku atļaujas" jo "tā ir vērtīga trofeja un kamēr vilku populācija LV nav apdraudēta, viņiem kā institūcijai nav tiesību liegt atļaujas". Šitā pateikt! Cik zinu, tad mednieku vidū tādi tipi, kas medī tikai trofejas dēļ, netiek ņemti par pilnu un netiek saukti par medniekiem.
Mazliet no medību ētikas par vilkiem- vilki ir plēsēji, kuri pārtiek no meža dzīvniekiem- bukiem, briežiem u.c. Šajā periodā, kad viņu medījamie zvēri ir viegli iegūstami, jo ir novārguši, vilki daudz pārvietojas, medī, ēd viņus, un izēd daudz vairāk kā cilvēki nomedī un arī, kas nav mazsvarīgi, lieto pārtikā kā alternatīvu veikalā nopērkamajai gaļai. Vilkus medī ziemā arī tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja redzēt viņu pēdas, vasarā vilku medības ir vēl komplicētākas. Un atšķirībā no cūkām un briežiem, kurus mednieka dzīvē izdodas iegūt daudzus, vilkus mednieks redz dažas reizes dzīvē un ja vēl izdodas vilku apmānīt viltībā un nomedīt, tad, protams, tā ir vērtīga trofeja- citi mednieki apbrīno šo cilvēku, apsveic. Jo viņš ir nomedījis ko tādu, kas nodara pietiekamu postu cilvēka pārtikas bāzei- citiem meža zvēriem, kā arī bijis viens no nedaudzajiem, kam izdevies viltībā un veiklībā pārspēt pašu veiklāko un viltīgāko no zvēriem.
Un tieši šajā- viltībā un veiklībā- slēpjas medību būtība. Tā ir s a c e n s ī b a starp zvēru un cilvēku. Nav tā, ka zvērs ir neaizsargāts un tiek vienkārši brutāli nogalināts. Viņš ir jāpievilina, viņam jānokļūst pietiekami tuvu, tas ir ilgs un sarežģīts process, kurā uzvar stiprākais, kā tas dabā notiek. Pretēji tam, kā notiek fermās, kur vienmēr uzvar cilvēks.
Trofejas- tas ir veiklības rādītājs- ja mednieks ir spējis viltībā pārspēt briedi staltuma gados vai mežakuili spēka stiprumā, tad ragi un cūkas zobi ir piemiņa no tās dienas, kad viņš bijis tik labā formā un sagādājis savai ģimenei tik daudz ēdamā. Un citi mednieki, redzot tās, zina, ar ko viņiem darīšana.
Katrs kārtīgs mednieks atdod mežam ko pretī par to, ko viņam mežs ir devis. Mednieks pēc savas būtības ir dabas draugs, nevis ienaidnieks.
Šīvakara koncerts apbūra līdz smiekliem un aizkustinājuma asarām. Dziļa balss, patiesas emocijas, krāšņums, skaistums, dinamika, un dziesmas "Paloma" izpildījums - to es neaizmirsīšu ilgi ilgi. Bija vērts būt klāt.
Nekad nebūtu domājusi, ka viņa spēs radīt tādu mirkli, un tomēr- Linda Leen ir pakāpusies augstāk savā mākslinieciskajā būtībā ar šo koncertu. Ak jā, un viņa var nodziedāt arī Karmenas āriju, kā izrādās.
Kaut kā tāda sajūta, ka šodienas svētki vairāk tiem, kuri draudzējas, vai vēl cer ar kādu draudzēties. Tiem, kuri precējušies, vai jau gadiem satiekas, ir kāzu jubileja, ir satikšanās gadadiena, tās daudz aizkustinošākas atcerēšanās dienas, nekā šī. Automātiski sanāk- priecāties par citiem, bet pašiem īpaši nesvinēt.
Cilvēki LV ļoti mainās krīzes iespaidā, un šoreiz jāsaka, ka uzlabo pusi vien, uz labo. Sākuši strādāt vairāk un čīkstēt attiecīgi mazāk. Stresainie kamoli sākuši atslābt un darīt to, kas vislabāk sanāk, nevis izspiest no sevis sulu tur, kur tas ir neiespējami. Patīk tas viss, forši!
Pēdējā laikā jautāju tirgotājiem, ko satieku darba lietās: kā jums liekas, vai cilvēkiem sāk palikt labāk ar naudu? Atbildes visdažādākās, bet lielākā daļa nonāk pie tā, ka nauda cilvēkiem tā arī nekur nebija pazudusi. Viņi vienkārši vairāk izsver, rūpīgāk apdomā, pirms tērē, un mainījušies ir tirgotāji, kas prot pārdot to, kas vajadzīgs tam, kam tas ir vajadzīgs tagad. Nevis jebko jebkuram.
Laikam pienācis tas vecums, kad laika apstākļi ietekmē garastāvokli. šodien uzreiz pavisam cits darba prieks :)
Being powerful is like being a lady. If you have to tell people you are, you aren't.
Kad iedomājos par šo sajūtu, tad man nāk prātā viens brīdis pirms vairākiem gadiem, kad, šķiet, pēdējo, vai visspilgtāko reizi esmu to jutusi. Tas bija Ziemassvētku vakars gadā, kad dzīvoju viena. Nolēmu svētku vakarā aiziet uz baznīcu, kur sastapu pārsteidzoši daudz cilvēku, bet ne par to stāsts. Kad atgriezos mājās, atradu savā pasta kastītē pārsteigumu no Santas un 7 Ziemeļbriežiem. Tur bija mūzikas disks, apsveikums ar kopā saspiedušamies daudz pingvīniem un laikam arī kas salds. Nav lielas nozīmes tam, kas tur bija iekšā, bet tam, ka tas bija tiešām pārsteigums.
Man līdz šim brīdim ir tas disks, un arī apsveikums, un ik reizi, kad to klausos, mani pārņem tā jaukā sajūta kā toreiz. Nezinu, vai esmu to pelnījusi, bet tā ir, un esmu priecīga par to!
p.s. Laikam līdz šim neesmu pateikusi par to paldies, tad saku tagad- Paldies, Tev, labais cilvēk!
lauž un skalda, kamēr kļūstam par veciem, truliem skeptiķiem un ciniķiem.
Šodien patīkami pārsteidza Dabas muzejs- ļoti interesantas un interaktīvas ekspozīcijas. Sēņu izstāde arī plaša, izrādās, ka dažas bērzlapes ir ēdamas bez vārīšanas, un dažas indīgās sēnes ir ļoti līdzīgas baravikām.
Bijām šodien uz pirmo balles deju nodarbību, un jūtamies super, patika ļoti ļoti!!
Navigate: (Previous 20 Entries)