lmr

lmr @ 19:35: mans bērnības labākais draugs mēdza no kabatas izvilkt vienlatniekus un pasviest gaisā, lai apkārtējie ķer un savāc sev, jo viņa tēvs naktīs pa kluso gāja uz spēļu zāli un vinnestu glabāja lādē, no kuras mans draugs ik pa laikam zaga. mūsu draudzības beigas bija mana eksplozīvā caureja pilsētas centrā, pēc kuras es ap gaišajām biksēm apsēju apkārt džemperi un raudādams ātri gāju uz māju. nu, tobrīd mūsu draudzība neizjuka, tā izjuka pēc strīda, pēc kura viņš visiem pastāstīja, kā esmu pielicis bikses, un visi par mani smējās. man neticēja, kad teicu, ka viņš pats joprojām čurā gultā, jo domāja, ka esmu to izdomājis, lai viņam ieriebtu, jo viņš ieriebis man. šaubas par mūsu draudzību man radās kādu laiku pirms caurejas, kad viņš mani piesēja pie krēsla, atnesa urbi un sāka urbt savā plaukstā sakot, ka nesāp. nebija ne asiņu, ne caurumu, bet tad viņš ar to nāca virsū man un es kritu panikā. tagad mūsu attiecības ir normālas un arī viņš ir kļuvis normāls.

nu tā.