atbraucu uz tukumu.
mamma bija aizmirsusi atbraukt, bet to jau gaidīju, jo viņai ir dzimšanas diena.
kamēr viņa pēc mana zvana izbrauca no mājas, apsēžos gaidīt uz stacijas soliņa, izpakoju ziedus un nolieku sev blakus. uz trotuāra sazīmētas sirdis ar ķiršu ziediem un pūšamkrāsu zaļumiem, tālāk visums un eņģelis, mazliet nostāk mēness un krītiņa sirds, pie kuras rakstīts "ievas sirds". uz blakus soliņa nosēžas vagona konduktore, viņai blakus skumīga tīne runā telefonā, ka nekad vairs... pēc tam no tīnes skaļi sāk skanēt krievu reps par solnce majo, konduktore lēni aiziet prom, paskatos uz meiteni. man šķiet, ka viņu sauc lana, viņa ar mani gāja vienā skolā. lana uz soliņa sarāvusies embrija pozā, seju slēpj balinātos matos un ceļgalos.
pāri sliedēm lien pārītis. čikse, ar kuru sēdēju vienā vagonā, ar nolaizītiem pirkstiem, kāju uz sliedēm uzlikusi, tīra savu balto kedu. aiz sliedēm pie sarkana autiņa gaida pārīša draugi. viens no tiem uz trim sekundēm izplūst dejā ar tādu pašu ritmu, kāds man blakus sēdošās tīnes telefonā.