atceros, ka maziņš iegāju istabā un skatījos - vecmamma sēž uz dīvāna un smejas. smejas ilgi un skatās sienā. es arī ļoti sāku smieties, smējos par viņas smiekliem. tad es ieraudzīju asaras un sapratu, ka viņa ļoti skaļi raud, ka smiekli ir vienkārši sāpju skaņa no viņas rīkles. es par šo faktu iesmējos vēl vairāk. jau tad biju briesmīgs.