pa ceļam veikalā pārdevēja teica, ka jaunieši mūsdienās jau visi tādi "pārbrieduši un smēķēt griboši".
gājām dzert vīnu un lasīt ērces latvāņu laukā uz manas jakas.
vēl es biju ģimenisks - kopā mežā vācām zarus, likām lielās kaudzēs. tas bija ļoti repetitīvi un savādi, jo dažbrīd mežā tiku ārpus nekādīgās sajūtas un zarus pirkstos redzēju ļoti skaidri un kārtīgi sajutu pats savu klātbūtni. vēl tur bija bunkurs ar atkritumiem, tētis teica, ka no turienes zarus nevajag nest, bet es vienkārši iečekoju, vai izmestajā ledusskapī nav līķis. tas man tā iegājies jau kopš seniem talku laikiem - ja mežā ir ledusskapis, tajā jāpaskatās - varbūt iekšā būs līķis, tad varētu zvanīt mentenei, braukt mājās un neturpināt iesākto, jo darba vieta būtu izmeklēšanas vieta.
vēl mēs ģimeniski braucām ar riteņiem no ķemeriem uz tukumu.
vēl tukuma istabā mani sagaidīja jaunā derība ar rūtiņlapu tajā, uz kuras parkinsona rokrakstā atkal stāstīts par "no mīnusa uz plusu", jauniešu nāvēm un to, kā lūgšanas glābs latviju.