lmr

lmr @ 07:50: fuibļe.

dāvītis pieceļas sešos, klikšķina līdz septiņiem. es pieceļos septiņos, ieeju dušā, iznāku ārā, uzsmērēju sev divus palikušos maizes galiņus.

un tad viņš dusmīgs

- un ko es ēdīšu? nafig tu maizi nenopirki?
- tu neskaitāmas reizes esi apēdis pēdējos maizes krikumus un atstājis mani ar sakaltušu galiņu.
- nē, es tā nekad neesmu darījis.

nē nu ej tu dirst. cik reižu es neesmu pamodies pusstundu pirms celšanās, jo viņš piecēlies agrāk, lai uztaisītu savas piecas maizītes, uz visām bagātīgi salicis tikai to, ko esmu nopircis es, jo viņš vairs pārtiku nepērk. ja nopērk, tad to arī apēd savā istabā, līdz ledusskapim nekas nenokļūst. un tad es pieceļos un bums - viņš paēdis lepns sēž, bet man palicis galiņš no iepriekšējās maizes, kas ir iepelējis. nē nu vienkārši ko, ja tev ir piecas maizītes, vai tiešām tik grūti atstāt man kaut vienu.
un vienu reizi, kad es cēlos piecos no rīta, lai paspētu uzsmērēt maizītes, kuras ēst autobusā uz igauniju, viņš arī piecēlās piecos no rīta, lai visas uzsmērētu sev, kamēr es pirms maizīšu smērēšanas tusēju dušā, lai pamostos.

viņš pats tos sīkos ļaunumiņus nejūt vai nesaprot? to, ka viņš pēdējo mēnesi ēd no manas rociņas, ik pa laikam pīpē manas cigaretes un pārsvarā vienkārši nekust no vietas.

šorīt domāju, ka viņš jau paēdis, jo nu - pieceļoties stundu agrāk viņš varētu arī stundu agrāk paēst. izrādās - nē. tad nu piedāvāju viņam vienu no savām maizītēm - neņēma.

nu tad pis dirst.

jā, mani sadusmo tādas lietas. mani ļoti sadusmo dāvis, kurš man acī redz maizes kripatiņu, kamēr savā maizes kukuli neredz.

ai, tas izklausās tik slikti.