lmr

lmr @ 09:07: biju vācijā, bija okei. uz mūsu mašīnas uzlēca pērtiķis, bet drēzdenē ir pārāk daudz mākslas vienai dienai. tik daudz, ka jāvemj no renesanses. vēl es sev dziļi iegriezu pirkstā un sāku asiņot pie pils kalna pakājes, ļoti pilēt uz akmentiņiem, atgriezis mazu asinsvadiņu, bet, kad jautāju pēc plāksterīša, siermaizes ar tomātiem gatavojošā māte teica, lai aizveru muti, bet citi teica, lai beidzu stresot.

biju positivusā, bija okei, bija skumji. pirmo reizi mūžā atradu jāņtārpiņu, savācu to. pēc tam stundu klejoju gar telšu pilsētiņu, nesaprotot, kura ir mana iela, jo zīmes aizpūstas, bet visapkārt tumsa, telefonu neviens neceļ, visi kaut kur aizpisušies, man salst un tad izdziest jāņtārpiņš. beigās atradu telti, tajā neviena nebija, bija liels vējš, kas to mētāja no vienas puses uz otru, arī pie griestiem pakarinātās lampiņas gaismas stars kustējās līdzi psihajam vējam, apgūlos viens psihā teltī un piedzīvoju savu pirmo panikas lēkmīti, tad apraudājos, tad teltī ienāca linda un sāka mani nodirst.

skarrbas kūciņas
vēl skarbāki eklēri
tu paņem rokā plastmasas karoti

un aptuveni tā trīs dienas.


braucu uz liepāju skatīties dalī.