lmr

kāpēc mani neliek mierā? viss, ko es gribu, ir diena vienatnē. 

sēžu istabā, ēdu piparus, bet māte visu laiku staigā iekšā un ārā, jo, kamēr esmu rīgā, padarījusi manu istabu par kaut kādu savu sūdu noliktavu & galu galā te ir tāpat kā rīgā. nekāda privātuma, nekāda klusuma un nekāda miera. visu laiku var dzirdēt solīšus koridorā, visu laiku kāds virina durvis, nāc pusdienās, nāc vakariņās, ic brekfest taajm, kur stāv līme, kur stāv tas, paskaties, ko es nopirku, aplej kaktusus. savāc vienu sūdu, aiziet, atnāk, savāc vēl kaut ko. aiziet atnāk. savāc vēl šo to. 

visa tā kāju šļūkāšana un sūda runāšana. cik var. 

un tad es iekunkstos un paskatos ar šķību aci uz māti, izvelku no ausīm austiņas. - ko? 

un viņa paskatās, noliek savu atnesto lietu uz gultas un ātri aiziet. 

šovakar jābrauc uz dzimšanas dienu.

man nepatīk dzimšanas dienas. ne savas, ne citu.

savās vienmēr pinkšķu, citu - sēžu maliņā.

vēl es gribu ko nodedzināt.

izdauzīt mašīnai stiklu.

ceturtdien mani apkakāja putns. baroju sīkos ar sakaltušas bulciņas garozu, sīkie perdeļi salaidās no visurienes, pierijās un apdirsa mani.

riebjas šampūni. no visiem alerģija. sametas sarkani, niezīgi izsitumi. pazūd pēc stundas. no visiem blaugznas. bet vispār jau man pohuj.

vēl man nepatīk tas, ka, lai redzētu savu seju šajā spogulī, man ir jāpieliecas, jo tieši tik daudz kopš ievākšanās esmu paaudzies. un par kādu ērgli kļuvis.