lmr

lmr @ 10:53: katru reizi, kad vecajai zvana viņas mono nokia tjūns, viņa pēkšņi no lēni slīdoša rēga pārvēršas nēģerī - maratonistā.
ar savu resno parkinsona pirkstu spiež zaļo klausulīti un kliedz

- DZIRDU, DZIRDU!

pirms viņa no zvanītāja ko vispār ir dzirdējusi.

vakar noturēju pusstundu ilgu sarunu ar cilvēku, kurš pretī saka tikai "kāpēc?"
nonācām pie černobiļas.

sapņoju, ka sēžu baznīcā, fonā zvaniņu skaņas, virs manis ir balkons dziedātājiem. pēkšņi sākas vemšanas skaņas, kāds no balkoniņa uz mana stāva koka grīdas vemj ūdeni, pēc tam no mutes ārā sāk krist sūdi. straumēm vien. tie šķīst uz visām pusēm un man uz sejas.

visi mani sapņi parasti ir no mana skatu punkta, bet tad bija šis savādais, kurā es sevi redzēju no malas kā kaut kādu panku. kopā ar bariņu cilvēku skrēju apaļajās, rotējošajās veikala durvīs, mēs tās sākām griezt un griezt, un griezt, un griezt, tad durvju stikls kļuva audumam līdzīgs, līdz beigās tie bija kaut kādi rotējoši aizkari, pa kuru plīvojošajām starpiņām varēja redzēt klāt skrienošus apsargus. man dibenā iešāva divas lodes.

vēl es sapņoju, ka man pie deguna pielipis puņķis.