galvā jau esmu sācis iztēloties sarunas ar M vecākiem augustā ASV, un tās ir mazliet drūmas. kāpēc es par sevi ar sevi tā domāju, kādēļ ar sevi tā runāju?
uz nepazīstamiem cilvēkiem es pārsvarā skatos no lejas uz augšu. uz sevi – no augšas uz leju. uz citiem es skatos ar sirsniņu formas rozā brillītēm (un ja ne, tad sev pārmetu, ka vizuālo tēlu esmu tvēris par patiesu esam pirms iekšējā apzināšanas, un ka vispār esmu uztvēris vizuālo tik asu (bet neuztvert to tādi būtu melot sev – svarīgāk to uztvert, aptvert, un ar to ko dziedinošu arī iesākt)), bet uz sevi skatos caur tādām kā stikla šķembu brillēm, caur lauskām, kas rāda +50% uzgrieztu asumu, kaut kādu pārblieztu, porainu HDR. nu labi, arī tā nav līdz galam taisnība – esmu sācis sev daudz vairāk piedot. varbūt tādēļ, ka savu spoguļattēlu es fiziski šobrīd varu ieraudzīt tikai putekļiem klātu un pustumsā, jo pie spoguļa nav gaismas avotu, un spoguli neesmu arī mēnesi slaucījis.
varbūt, ar pirkstiem rādot uz savām nepilnībām, es samazinu izgāšanās kritiena augstumu, palieku sev apakšā spilvenu – nevaru tik ļoti izgāzties, ja jau esmu sevi pats nolaidis no (iedomātām) debesīm un paguvis arī sev drusku izrakt bedrīti, nu tādu – līdz potītēm. tādā veidā es laikam arī cenšos izlaist neveiklu small-talk, novilkt citu pret mani (potenciāli) raidītās rōzbrilles. un varbūt.. ka es gribētu, lai arī citi uzreiz tā izģērbjas, small-talk vietā žigli nolobot savu olu? man gan patīk mana rozā pasaule, kurai varu slāņot pāri brīnumu lietas (un manas iedomas liek man pašam tiekties uz ko augstāku), tomēr – pat tad, ja mani supervaroņi vai draugi pēkšņi atklājas esam cilvēki, viņi manās acīs kļūst tikai vēl skaistāki. varbūt šī vājību izrādīšana liek vēl spožāk spīdēt skaistajam?
es uz neko vēl M vecākiem neesmu ar pirkstu norādījs, neesmu ar viņiem pat runājis, un es ceru, ka spēšu arī paklusēt un pabūt rozā kaut īsu brīdi. es tomēr ik sekundi esmu cits cilvēks, un arī mani pret sevi pavērstie pirksti regulāri maina kursu.
un vai tīšs solis uz citu rozā briļļu nomešanu nav arī sava veida bruņu audzēšana? pliks un neievainojams. hei, es jau pats izģērbos, novilku arī to, ko pat nevarēja redzēt – plikāku un ievainojamāku mani vairs nevar padarīt! un apzinātā brūce kļūst par metāla kreveli.
Mūzika: milan w. - wave