lmr

lmr @ 23:00: ekrāni
tramvajā

šķību aci (jo jāšķielē, lai nebūtu jāpagriež seja) skatos, ko citi skatās.


es nekad un neko (tikai lasu) neskatītos tramvajā – man ir kauns kaut ko skatīties publiski, un ja visi vēl redzētu mana algoritma sekas? nē, paldies. publiski skatīties reels un tik tok man šķiet kā publiski dročīt.

sev pieskarties mani nav interesējis mēnešiem.

un sev nepieskarties es varu ieteikt arī citiem, jo tas mēdz radīt šizīgus un intensīvus wet-dreams (nez kādi ir celibātā?), un tajos vienmēr ir dīvainas un tumšas klātbūtnes – sekss ar ēnainiem taustekļu mošķiem, un tad pēkšņi no biroja krēsla izspraucas loceklis, un visa mana sapņa apziņa velk pie tā kā magnēta.

es arī sapratu, kas tajā visā ir tik uzrunājošs – tu pisies pats ar sevi! sapņot wet dream – tas ir pisties ar savām domām par to, kā jāpišas. tu pats pisies ar sevi un pats izpis sevi, un tu arī visu jūti dubultā vai trubultā, n-bultā, jo katru tēlu ir radījis tavs prāts, un tu esi visi šie tēli, un tādēļ šādi sapņi mēdz būt tik intense – visi (tu) var beigt reizē.

tas viss ir mazliet kā “the piano teacher” sapnis, bet šis sapnis tiek tiešām piepildīts, jo tas ir tīrs sapnis, nevis mēģinājums to kroplā un "tīrā" veidā piepildīt realitātē.