pēdējā laikā dzīvoklī ķeru mušas, ielaižu terārijā un skatos, kā mūsu kukainīte arka tās ķer.
kad viņa gatavojas medīt, viņa pievelk savas dzelkšņotās rokas pie sejiņas, un combo ar milzīgajām acīm izskatās c u t e. ja vien neesmu to iztēlojies, man šķiet, ka pat viņas antenas mazliet pieglaužas kā ausis. viņa sastingst, gaida un CAPS, cenšas sagrābt garām lidojošo mušiņu, bet nepagūst, un roku ērkšķīši noskrapst gar metāla sietiņu, pie kura viņa pieķērusies kājām gaisā. CAPS - mušiņa rokās. viņa apēd visu, tikai ne spārniņus, tie nokrīt uz zemes. pēc ēšanas viņa mēdz aplaizīt savus dzelksnīšus un kāju galotnītes. viņas acis ir ilūzijas - tajās ir melni punktiņi, kas vienmēr seko manam skatienam.
kad D ņurca žurkas un saka, ka viņām patīk, es tiešām nezinu, vai viņām patīk - es nezinu žurku valodu. ja nebēg prom, nepīkst un neiztrūkstas, tad jau laikam viņām nav pārāk nepatīkami. man šķiet, ka es pamazām sāku iepazīt dievlūdzējas valodu - es viņas kustībās redzu izsalkumu, uzbudinājumu, mieru un bailes.
jāņos viņa nometa ādu. terārijā atradām baltu, caurspīdīgu apvalciņu - perfektu viņas kopiju, tādu kā rentgena modeli. es vienmēr esmu apskaudis šo procesu - iespēju svaigam izlīst no vecās ādas, kādu laiku būt mīkstam un viegli ievainojamam, līdz āda atkal mazliet sacietē un kļūst par bruņām.