“nenāksi pie mums pasēdēt, parunāties?”
tas skan kā pienākums.
telpa, uz kuru mani sauca, nevēlējās manu klātbūtni. tā bija neveikla, un es tajā nevarēju atrast savu vietu. viņa ar tēti zvilnēja katrs savā dīvānā, ķermeņi un skatieni pavērsti pret tv ekrānu, kur ļoti skaļi uzgriezts krievu seriāls. es runāju basā, un ja man jāpaceļ balss, lai mani sadzirdētu, es izklausos dusmīgs, un tas mani arī tiešām mazliet padara dusmīgu. lai redzētu viņu sejas, man būtu jāsēž blakus skaļajam televizoram, bet tad mani nevarētu dzirdēt, un es justos kā pastarpinātas uzmanības centrā - dalīts ar televīziju. visērtākā pozīcija manai balsij bija starp viņiem, bet tur nebija, kur apsēsties, un no turienes es redzētu tikai viņu muguras, bet viņi mani redzētu, ja skatītos pār plecu, un tas man šķistu rupji. bet tur es arī nostājos, un ķermenis automātiski sasējas krustos, un atbildes tika izrūktas un nesadzirdētas, un pār plecu neviens arī neatskatījās.
un es varēju iesaistīties - izteikt savu neērtību, palūgt pārkārtoties, pagriezt klusāk tv skaņu, bet es jutos pārāk neaicināts.