lmr

13:30: sapnī biju vietā, kas atgādināja manus darbus. ir ļoti tumšs, gaisma ir pavisam vārga, okerīga, tās avots esmu es. tā izgaismo vidi kā nodzeltējušu papīru, kā skatītu caur eļļu, putekļainu. šauri labirintu gaiteņi, netīri spoguļi, kuros mana seja izplūdusi, tad asa, trakas acis skatās caur uzacīm, biedējošs smaids līdz ausīm, attēls ar mani nesakrīt. zinu, ka labirintā jāiet pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi, un nonāku guļamistabā.

vēlāk esmu tādā kā iekštelpu venēcijā. debesis pavisam melnas, un es zinu, ka to vietā ir griesti, lai arī tos neredzu. kanāli atdala dažādas telpas, tilti pār tiem ir drīzāk izstieptas durvju ailes, sienām neredz galu. pasaules telpa šķiet galīga un bezgalīga vienlaikus - no tās nav izejas, bet vienlaikus tā ar katru izgaismoto soli aug (ar katru aptumšoto tā varbūt pazūd). tā kā pie griestiem nespīd saule un vienīgais gaismas avots esmu es, mazliet šķiet, ka šī vieta ir zem zemes, bet drīzāk tā nekur neatrodas, tā sākas un beidzas sevī.