lmr

nogriezos kādā tukuma šķērsielā, pa kuru nekad iepriekš nebiju gājis.

kāpu lejā pa kalnu, tiku līdz strautiņam. tam pāri pārmests dēlis, tas apsnidzis, tur šķeltu nagu nospiedumi. sekoju pēdām. aiz strautiņa vilciena sliedes. tas nāk.

atcerējos, ka bērnībā zem gaisa tilta, kas turpat blakus iet pār sliedēm, ar draugu un draudzeni filmējām filmu. tai nebija sižeta. zinājām vien to, ka tā būs šausmu filma, un ka briesmonis tajā būs transvestīts.

mūsu mīļākais veikals bija "jūlītes pasaule". tajā pārdeva visādas joku lietas. fake cigaretes (tās kūpēja, ja tajās iepūta, un gals tām gailēja sarkans), parūkas, maskas, fake wrigley's košļeņu paciņas (ja centies no paciņas izvilkt košļeni, saņem elektrības šoku), tā bija vienīgā vieta, kurā nopirkt hēlija balonu, ko saelpoties un laist pa apli. manam draugam bija daudz naudas. viņa tēvs regulāri gāja uz spēļu zāli, vinnētos latiņus viņš glabāja lielā lādē, no kuras mans draugs mēdza pagrābt kādu sauju. es to lādi atceros istabā ar tumši sarkanām sienām. latiņus viņš tērēja "jūlītes pasaulē" - mums vajadzēja props filmai. parūka, maska, atceros krūšturi, kuram uz katras krūts bija uzveidota mute - sarkanas bučlūpas ar melnu dzimumzīmi, arī tā lielā piepūšamā gumijas bumba ar diviem ragiem, pie kuriem pieķerties un lēkāt apkārt, humpalu svārki, lakati. props paši pieprasīja, lai monstrs būtu transvestīts.

dažus kadrus filmējām uz sliedēm. neatminos, ko tieši. manā galvā tas palicis tieši tik absurdi - draudzene pa sliedēm lēkā uz piepūšamās bumbas, es pūšu neīstajā cigaretē, mans apaļais draugs svārkos, lakatos, maskā, parūkā un tajā bučlūpu krūšturī kaut kur fonā spokaini izskrien caur kadru. kad nāca vilciens, uz sliedēm likām santīmus. santīmi kļuva par santīmiem ar gļuku. strautiņā kādā citā dienā pamanījām auduma maisu, bakstījām to ar koku, izvilkām ārā, gan jau čikājāmies, kurš vērs vaļā. iekšā kaķēnu kauli. dzīve pati ir šausmene.

kadrs, ko tiešām atceros, tika uzņemts manās mājās, filmēts no šķūnīša iekšpuses - es ienāku šķūnītī, kaut ko meklēju, rušinos, bet caur atvērtajām durvīm var redzēt, ka tālumā spokaini garām paskrien transvestīts, viņam pakaļ lec un priecīgi rej zelta retrīvers. nākamajā brīdī durvis aizcērtas, es izmisīgi klapējos un kliedzu, lai laiž mani ārā.

paskatījos, kā aizbrauc vilciens, un virzījos uz tilta pusi, bet tur - mana gleznošanas pasniedzēja kāpj nost no distanču slēpēm. kopā ar suni, kas uzskrējis jau otrajā kāpņu laukumiņā un rej visu mūsu sarunas laiku. pirms diviem gadiem skrīveros esot bijusi čempione distanču slēpošanas sacensībās, vau vau vau šogad esot uzaicināta piedalīties sacensībās milzkalnē, tādēļ trenējoties. vau ceturtdien nākšot ciemos pie manas vecmāmiņas. ko tad es vau vau šeit darot vau - vai meklēju iespaidus? novēlēja iedvesmu jauniem darbiem un kāpa augšup, bet es vēl paklejoju apkārt. tur ir skaists takas posms ar latvāņiem. man tā patīk latvāņi! tagad tie ir pelēkmelni, sakaltuši, milzīgi un frīkaini. kad samazina ko lielu - tas kļūst jauks, bet palielini kaut ko mazu - tas kļūst baismīgs.

mašīnā mammai stāstīju par satikšanos un latvāņiem. uzzināju, ka latvāņu taciņu saucot par saules dārzu, skaisti tur esot tikai ziemā, kad sniegs nosedzis bomžu kakas, pudeles un prezervatīvus.