pirmdien bija skate. vispār nebiju gulējis, trijos naktī vēl cepu krāsnī polimēra papuasus un domāju, kā lai maketā uz īsu brīdi kūp ugunskurs. sarkanām acīm kratījos tramvajā uz skolu ar savu lielo dzērāju darbu. braukšana ar darbiem sabiedriskajā transportā dažkārt šķiet kā tāda performance. svētdien uz skolu vedu darbu ar pliku vīriņu, ko biju iepakojis divos miskastes maisos, ko kopā saturēja papīra līmlente, un vēl to visu ielicis auduma maisā. tramvajā biju to nolicis pie sienas pretī durvīm. maisiņa mala lēnām noslīdēja, līmlente atlipa un parādījās krāniņš. un visi tie lielie, baltie audekli piestūķētos autobusos - pūļa vidū balts kvadrāts, ko kāds sargā. skolā pilnīgā panikā klusi lamājos, jo kāds nozadzis gan manas plaķenes, gan lineālu, gan mērlenti. un redzamā vietā nebija nekā, ko aizņemties, tādēļ pavēru dažus maisiņus un vienu mērlenti tā vienkārši aizņēmos. joprojām par to jūtos riebīgi. zaglis, kas lien svešu maisiņos, bet nu situācija to pieprasīja. pieskrūvēju plauktiņus, piekāru dažus darbus, taisīju maketu izskaloto smadzeņu projektam. bēru traukā iepriekšējā vakarā melnā tumsā pludmalē sakasītas sasalušas smiltis, lēju klāt ūdeni. viss pārvērtās pļurā, jo prātā makets joprojām bija darbojies īstajā mērogā. tad nu liku papuasu saliņai apakšā pankūku plastmasas iepakojumu, kam virsū bēru smiltis. izgriezu tajā caurumu, kurā ievietoju trauciņu ar vīraka piramīdu, tam virsū uzliku neglītu ugunskuru, apkārt saspraudu papuasus, ūdenī divas piles zilās pārtikas krāsvielas un aidā, esam jaungvinejā. skate jau bija sākusies. gleznotavā visi kopīgi ierāvām. nebiju normāli ēdis un apdullu ātri. kad pienāca mana kārta, man šausmīgi sitās sirds, pirms tam iegāju dziļumā ieraut no blašķītes viskiju. gāja kā pa sviestu - visi stāvēja ar muguru pret sliktākajiem darbiem un skatījās tikai uz labo. visus paķēru ar lētiem trikiem - dūmi, plikumi un smieklīgi. visur ielika desmit. protams, ka es biju priecīgs, bet es biju arī ļoti sašutis, jo es to vispār nebiju pelnījis, es labprāt savas atzīmes atdāvinātu citiem.
pārdevu zīlei savu ēnu. viņa bija tik priecīga! un es esmu tik priecīgs, ka kādam ir tāds prieks par manu darbu. dažiem pasniedzējiem uzdāvināju tumsā spīdošus spermatozoīdus.
jaunais trotuārs no nacionālā teātra līdz akadēmijai ir kustīgs, tas skan kā videospēļu kapenēs, kad uzkāpj uz kādas lamatu sviras.
man ir kļuvis bail pat no tā, ka uz aizkara krīt mana ēna un kāds to var ieraudzīt, tādēļ es to uzmanu un ļauju tai krist tikai uz sienas.