lmr

Arhivētais

9. Februāris 2020

21:44: un man šķiet, ka jāraksta biežāk, jo runāju tikai par to, ko esmu uzrakstījis. dzēšgumija jāizmet.

šodien biju arī brīnišķīgā pastaigā. es visu laiku tukumā eju vienus un tos pašus ceļus, un tie vienmēr ir pilnīgi izmainījušies un pārsteidz mani no jauna. es eju uz melnezeru, bet ne pa taisnāko ceļu, es eju caur izcirtumu un tad gar mazdārziņiem un mototrasi, un tur ir izrakumi smiltīs un tāds pa pusei nobrucis paugurs. dažkārt var redzēt, kā kāds akmens no tā noripo, un tad es paurī aizceļoju uz ameriku, kur manī kā cirvis skaidri iecirtās atziņa, ka arī kalni ir pārmaiņas un kustība, tikai ļoti lēni. visskaistāk tur ir mitrā laikā. tur ir pilns ar akmeņiem, un visi akmeņi uzreiz šķiet kā dārgakmeņi, jo mitrums visu noskalo, viss kļūst sulīgs, daudzslāņains un krāsains. es vienmēr nokāpju izrakumā lejā, man patīk tur kāpt, man patīk, ka es slīdu smiltīs, kā tās plūst man ap zābakiem. izrakumā ir sakrājies ūdens, tajā vilkvālītes, divas riepas (viena no tām nopūsta ar sudraba krāsu) un atkritumi. tālāk jākāpj pa kalniņu augšup, tur čupā un apkārt izsvaidīti šīferi, tālāk uz priekšu tie skaistie akmeņi. daži no tiem ir saplaisājuši un šķeļas kā sagriezta maize, vienā tādā šķēlumā vasarā atradu trīs lapsenes. puzle. tur vienmēr ir peļķes, bet tās interesanti vērot tikai tad, ja tur brauc dažādos gadalaikos. hmm, bet nu finālā tās taču interesantas ir katrā no tiem (vai arī interesantas tās top tieši to pārmaiņās?). tad tur tālāk es eju pa kreisi uz tādu mazu dīķa peļķi. tajā iemestā riepa kā briesmoņa mugura. tur mēdz uzturēties pīles. pašā dīķpeļķes maliņā līdz potītēm iebriduši divi akmeņi, kas mani vienmēr uzrunājuši. tie viens otram blakus, it kā skatās ūdenī. mūžīgi. nu, tie vismaz nav izkustējušies, kopš tos esmu pamanījis. tad es paeju it kā mazliet atpakaļ uz taisnā ceļa pusi, peļķe paliek kreisajā pusē, un pa labi es uzkāpju mazā meža pacēlumā, kura galā ugunskura vieta. tur es papīpēju. tur mēdz būt visādas pārmaiņas. vienreiz kāds zemē bija ievilcis perfektu apli. tur bija krēsls bez sēdvietas. tur es vienmēr skatos uz koku mizām un priecājos, bet saulrietā uz ēnām. tad es paeju zemāk pa nogāzīti līdz strautam. ja ir silts, sauss un nav slidens, es aizeju pār pāri kritušo koku uz tādu kā saliņu, un tur var apsēsties uz kāda celma un klausīties, kā vējā čīkst koki. skatīties, kā tie berzējas viens gar otru. skatīties uz tauriņiem. un kā ūdens kustas. varbūt arī ērce, bet nevienu neesmu noķēris. tad es kāpju atpakaļ pie ugunskura un dīķpeļķes, un turpinu ceļu pa kreisi uz melnezeru. tur pārmaiņas kopš vētras, kad sagāzušies koki X. lūzumi tik skaisti, koku mizas izrādās kreveles, iekšā gaļa koši oranža, skuju zemē caurumi. tur ir viens brīnišķīgs celms. tas viss ir kails, bez mizas - pelēks, bet slapjā laikā melns un spīd kā latekss. tālāk labākais skats uz melnezeru. tur kā nu kuru reizi, bet der pasēdēt uz jaunajām laipiņām. var paskatīties caur spraugu dēļos uz ūdenī atstarojošos dēļu spraugu līniju ar debesīm un tavu seju, kas kustas vilnīšos kā vizualizācija ūdens mūzikai. tad tālāk gar krastu un pār tiltu. pa labi var pavingrot, un tālāk jāiet pa labi caur akmeņu mašīnu blokatoriem, un tad pa kreisi augšā kalnā atpakaļ uz sākumpunktu, bet tur pārsvarā garlaicīgi. nu, ne gluži garlaicīgi - visur vienmēr kaut kas ir, ja paskatās kārtīgi.

paskatīties nekārtīgi.

šodienas pastaiga sākumā šķita garlaicīga, viss tāds pelēks un nelielā miglā, saule spīd, bet ne līdz galam. apkārt bija neredzēti daudz cilvēku - skrien ar suņiem, brauc ar riteņiem, esmu pieradis pie vientulības. interesanti kļuva pie ezera. tas viss bija aizsalis, bet aizsalis tā, ka ledus paslēpies zem maza ūdens slāņa, un tik plāns, ka var redzēt ezera dibenu. ledū iesaluši akmeņi un atkritumi, virs biezākā ledus izveidojies jauns ledus slānis ūdenī - ap iemestu izsmēķi ledus tāds sakrokojies, blakus gabals bulciņas ar desu, grauzdiņi. mazais ūdens slānis virs ledus rada atspīdumu. uz laipiņas spēlējās mazi bērni, kuri no ūdens izdauzīja ledus gabalus un svieda tos pret ezeru, un atsišanās skaņa - wow, es to biju dzirdējis kādā facebook video, kurā kāds slidoja pa ledu, bet tā atgādina londonas metro, metāla pātagas, kas skan viscaur ledus virsmai. un ledū švīkas un triecienā apstājies akmens, no kura ledus saplaisājis neapšaubāmā spirālē, un uzmesta riepa, kas atspīdumā veido 8. tālāk es devos pa iepriekš neietu taku līdz melnezera otrai pusei, kur uzgāju zemē ieraktu koka namiņu ar logu.

vēl es gribu pārstāt būt taisna līnija, kas sabāzusi rokas kabatās, un noticēt, ka esmu neordināra lode, ka es aizņemu vietu, varu kustēties 360 un neesmu par to nevienam parādā. iepriekš pārrakstījos, sanāca "krustēties", un tā es arī gribu - inkrustēties vidē.

Powered by Sviesta Ciba