:
ļoti bieži jūtos kā apgrūtinājums.
cilvēki ir mašīnas. ar podziņām un kloķīšiem, un atpazīst arī balsi. piespied ar pirkstu cilvēkam pie deguna, un tas saka - ko tu dari? piespied nabas podziņu - cilvēks iesmejas. noglāsti vaigu - smaida. pakutini vēderu - raustās un dzidri iesmejas.
ja pieskaras man, tad ar mani ir čau.
cilvēki ir mašīnas. ar podziņām un kloķīšiem, un atpazīst arī balsi. piespied ar pirkstu cilvēkam pie deguna, un tas saka - ko tu dari? piespied nabas podziņu - cilvēks iesmejas. noglāsti vaigu - smaida. pakutini vēderu - raustās un dzidri iesmejas.
ja pieskaras man, tad ar mani ir čau.
:
humpalās nopirku lielu opīšu mēteli. tas man ir daudz par platu, tam ir milzīgas piedurknes un tas mazliet atgādina kleitu. svārstos starp "patīk" un "izskatos pēc idiota", bet varbūt tie ir abi divi reizē. šo svārstību dēļ šķiet, ka visi uz mani skatās. pamanu arī, ka mētelis mani ietekmē. tādā mētelī es gribu visur skriet un plivināties, un būt nopietns, bet ar trakām acīm. tas ir, nevis gribu, bet bieži tāds arī kļūstu. esmu novērojis savu tendenci visu pirkt izmēru par mazu, un tad staigāt tāds saspiests, mūždien neērts, un tas iet roku rokā ar manu dienišķo prāta stāvokli. uztveru šo kā soli pretim brīvībai.