lmr

Arhivētais

23. Augusts 2018

23:15: esmu ļoti priecīgs. viss beidzot ir galā, un nebija jau arī tik šausmīgi.
tas nekas, ka kameras acs mani padara par citplanētieti. ja kameras priekšā jāuztur saruna, es nespēju beigt dzirdēt tikai mašīnas, kas fonā, mēģināt savaldīt savus sejas muskuļus, kas sākuši trīcēt, un uztraukties par to, ka sarunas biedrenes ķermeņa valoda uzlikusi man iksiņu, un ka izdzertā plastmasas ūdens glāze vējā pamazām tuvojas galda malai, ka es svīstu un uz krēsla noteikti atstāšu slapju vietu, un ka galvā nenotiek gandrīz pilnīgi nekas un esmu kļuvis biedējoši fizisks.

nekad iepriekš tik īsā laika periodā neesmu saņēmis tik daudz komplimentu. vislielākais laikam bija šodien, kad maza meitenīte mēģināja attēlot aijas deju kustības. minūti padejoja hologrammas priekšā, tad iekliedzās un skrēja apskaut mammu. un tad atpakaļ.

Powered by Sviesta Ciba