:
vakar vakarā braucu mērīt izstādei podestu. trolejbusā pamanīju, ka sāk šausmīgi līt. izkāpjot paskrēju zem jumtiņa. kad lietus mazliet pierima, skrēju tālāk, bet lietus atkal pastiprinājās un patvēros zem nākamā jumta. stāvēju tur minūtes divdesmit. lietus gāza spaiņiem, zibeņoja. daži skrēja basām kājām, smējās, lamājās, dejoja, aplaudēja. sāku ēst čipsus un domāt par dzīvi. pofig to podestu, skriešu pāri ielai un braukšu mājās. īsajā posmā paspēju izlīt līdz kaulam. brauciena laikā pārstāja līt, un pēkšņi viss tik skaisti. nekā no tā putekļainā pelēkuma, visas krāsas ir nomazgātas un piesūkušās ar ūdeni, sulīgas. pat tumsa šķiet tumšāka. un bērzi tik smieklīgi! visi tie trakie vējā plīvojošie zariņi pēkšņi tik nopietni, ūdens smagumā nokārušies pilnīgi vertikāli, izmirkušas garmatainas meitenes. un debesīs visskaistākā pāreja un pelēkā uz zilo, un tai priekšā daži mākoņi ar siltiem ielu apgaismojuma vēderiem.