:
esmu antverpenē.
krāmējot koferi klusi paraudāju. par ģimeni, visvairāk par vecmammu, un arī par savu stulbo sirdi.
vecmamma bija teikusi, lai pie viņas ienāku. ienācu, trīs reizes viņu skaļi saucu, bet viņa nedzirdēja. tad ieraudzīja mani un attapās. viņa pilnīgi sastresojusies par manu prombraukšanu. locījās, nevarēja paelpot, kratījās no vieniem sāniem uz otriem, un mēģināja man ar visiem spēkiem izstāstīt, kas man jālūdz, kas attēlots ikonās, kuras viņa man iedeva līdzi. lai es pēc šitā vairs nekur nekad nebraucot, jo briesmu laiki nāk. no katras seklās ieelpas viņa varēja pār lūpām pārlaist tikai vienu vārdu. un visā tajā locīšanās un kratīšanās laikā viņa tik un tā paguva arī noglāstīt suni. viņa bija pat man līdzņemšanai izplēsusi pāris lapas no savas mīļās bībeles, kura vectēvam līdz nāves brīdim bija klāt slimnīcā.
mašīnā jutos šausmīgi. polija ir gara depresija. tikai ceļš un migla. pēc visas tās ilgās kratīšanās apmetāmies motelī. gribēju iziet pastaigā. nekur nevarēju aiziet, visapkārt melna tumsa, un vienīgais trotuārs jau pēc dažiem metriem aprāvās ar kurmja rakumiem.
vācijā bijām pie tēta bērnības dienu draudzenes. viņa aprūpē vecu sieviņu, kura dzīvo skaistā stikla mājā. veci koka režģi, un starp tiem logi, sienas un privātums veidojas no aizkara. tai ir apsildāmas grīdas, par to viņa maksājot septiņus tūkstošus gadā. tur auga sniegpulksteņi, rukšķēja cūkas, klaigāja zosis un mierīgi gulšņāja jēriņi, un tas viss pusstundas attālumā no elbas.
no vācijas līdz antverpenei mašīnā ar tēti bijām divi vien. neatceros, kad ar viņu būtu pavadījis tik daudz laika kopā. gāza šausmīgs lietus, mēs braucām ļoti ātri. nespēju beigt iztēloties mūs kā mazus oglekļa smērējumus stiklotā metāla kosmosa kuģī, šaujoties ar 140 km/h pa taisnu, tumšu ceļu. viens smērējums gulšņā, klusē un ik pa laikam ielej kafiju otram smērējumam, kurš cenšas neaizmigt. viens smērējums ved otru tālu prom. jūtos viņam ļoti pateicīgs. kādā brīdī saņēmu drosmi un pārtraucu klusumu, un tad jau slūžas atvērās - mēnesi veidojuši citplanētieši, kuriem tur esot bāze, un viņi rūpējoties par to, lai uz zemes kāds slimais nepalaistu atombumbu, jo esot brīnums, ka zeme jau nav iznīcināta, un vispār mēness esot vecāks par zemi un tās esot muļķības, ka tas radies tādēļ, ka zemē ietriecies meteorīts. tad vēl kaut kas par mafiju, un valsts arī dirsā. un es tikai kožu lūpā un vispār nezinu, ko atbildēt. un nav jau arī ko, jo es par neko neesmu pārliecināts, es negribu strīdēties, un nu kā lai es tagad pēc visa šitā neapgāžamo un viņa kaut kur sagrābstīto faktu plūduma pasniedzu viņam savu vienkāršo mēnesi - kaut kādu pelēku putekļu bumbu, kas izraisa paisumu un bēgumu, un pilnbriedā kā tāda glūnoša acs spīd caur aizkaru un liek man murgot? bet viņš arī teica, ka neko skaidri nezinot, jo pats tur neesot bijis. un tā nu mēs tur divi sēdējām - vienam pie debesīm naktīs karājas citplanētiešu kuģis, otram milzīga putekļu bumba. kā var būt pārliecināts par vispār jebko?
pastāstīja arī, kā vedis vecmammu pie amerikāņu dziednieka ķīpsalā. kā viņam tas viss riebies. atstājis viņu tur sestajā rindā, aizgājis uz mašīnu lasīt žurnālu. šī zvanījusi un teikusi, lai viņš nākot šurp - tūliņ sākšoties dziedināšana. viņš aizgājis, bet vecmammu vairs viņas vietā neredzējis. apkārt esot staigājuši dziednieka palīgi, kas arī esot tie, kas iesāk aplausus un kaut kur no zāles dziļumiem skaļi piebalso, viņi arī ir tie, kas tiek aicināti uz skatuves un tur tad notēlo, kā top dziedināti, un pamazām nozombē visu zāli. vecmamma esot stāvējusi pirmajā rindā, sniegusi roku, bet dziednieks neesot satvēris. tik un tā bijusi starā.
tagad esmu šeit. viss šķiet overwhelming.
esmu šeit pilnīgi viens! mani šeit neviens nepazīst. it kā dota iespēja sākt visu no baltas lapas, bet vai tad es varu tā čiks atšaut vaļā visas septiņām slēdzenēm aizbultētās durvis, nomest savas bailes un laist ārā visu, kas no manis dažkārt izsprūk pa pairušām vīlēm? paraut visus tos izlīdušos diedziņus un ļaut kamuflāžai izirt? vai tur apakšā vispār kaut kas ir? bailes manī ir ielīdušas ļoti dziļi. kā tie šausmīgie augi no šausmu filmas "the ruins", kas kā kustīgas vēnas ložņāja cilvēkiem zem ādas un auga dziļāk, dziļāk, un viņi grieza tos ārā ar nazi, un tad mēģināja tos izvilkt, augi spirinājās kā pātagas un laikam pat spiedza un centās tikt atpakaļ, un kaut kas vienmēr palika neizvilkts un turpināja augt iekšās no jauna.
biju uz flemish dutch valodas kursiem. dutch for dummies, tā to sauc pati skolotāja. es nespēju sevi piespiest smieties par dejojošu klaunu, kas dzied alfabētu. un tā būs līdz piektdienai. un man jau šķiet, ka es neprotu draudzēties, lai gan esmu šeit tikai pirmo dienu un vēl pilnīgi apjucis. un cik daudz izmaina jau tas vien, vai kāds tev apsēžas pavisam blakus vai arī jūsu starpā paliek viena brīva vieta.
realitāte dažkārt šķiet tik asa.
krāmējot koferi klusi paraudāju. par ģimeni, visvairāk par vecmammu, un arī par savu stulbo sirdi.
vecmamma bija teikusi, lai pie viņas ienāku. ienācu, trīs reizes viņu skaļi saucu, bet viņa nedzirdēja. tad ieraudzīja mani un attapās. viņa pilnīgi sastresojusies par manu prombraukšanu. locījās, nevarēja paelpot, kratījās no vieniem sāniem uz otriem, un mēģināja man ar visiem spēkiem izstāstīt, kas man jālūdz, kas attēlots ikonās, kuras viņa man iedeva līdzi. lai es pēc šitā vairs nekur nekad nebraucot, jo briesmu laiki nāk. no katras seklās ieelpas viņa varēja pār lūpām pārlaist tikai vienu vārdu. un visā tajā locīšanās un kratīšanās laikā viņa tik un tā paguva arī noglāstīt suni. viņa bija pat man līdzņemšanai izplēsusi pāris lapas no savas mīļās bībeles, kura vectēvam līdz nāves brīdim bija klāt slimnīcā.
mašīnā jutos šausmīgi. polija ir gara depresija. tikai ceļš un migla. pēc visas tās ilgās kratīšanās apmetāmies motelī. gribēju iziet pastaigā. nekur nevarēju aiziet, visapkārt melna tumsa, un vienīgais trotuārs jau pēc dažiem metriem aprāvās ar kurmja rakumiem.
vācijā bijām pie tēta bērnības dienu draudzenes. viņa aprūpē vecu sieviņu, kura dzīvo skaistā stikla mājā. veci koka režģi, un starp tiem logi, sienas un privātums veidojas no aizkara. tai ir apsildāmas grīdas, par to viņa maksājot septiņus tūkstošus gadā. tur auga sniegpulksteņi, rukšķēja cūkas, klaigāja zosis un mierīgi gulšņāja jēriņi, un tas viss pusstundas attālumā no elbas.
no vācijas līdz antverpenei mašīnā ar tēti bijām divi vien. neatceros, kad ar viņu būtu pavadījis tik daudz laika kopā. gāza šausmīgs lietus, mēs braucām ļoti ātri. nespēju beigt iztēloties mūs kā mazus oglekļa smērējumus stiklotā metāla kosmosa kuģī, šaujoties ar 140 km/h pa taisnu, tumšu ceļu. viens smērējums gulšņā, klusē un ik pa laikam ielej kafiju otram smērējumam, kurš cenšas neaizmigt. viens smērējums ved otru tālu prom. jūtos viņam ļoti pateicīgs. kādā brīdī saņēmu drosmi un pārtraucu klusumu, un tad jau slūžas atvērās - mēnesi veidojuši citplanētieši, kuriem tur esot bāze, un viņi rūpējoties par to, lai uz zemes kāds slimais nepalaistu atombumbu, jo esot brīnums, ka zeme jau nav iznīcināta, un vispār mēness esot vecāks par zemi un tās esot muļķības, ka tas radies tādēļ, ka zemē ietriecies meteorīts. tad vēl kaut kas par mafiju, un valsts arī dirsā. un es tikai kožu lūpā un vispār nezinu, ko atbildēt. un nav jau arī ko, jo es par neko neesmu pārliecināts, es negribu strīdēties, un nu kā lai es tagad pēc visa šitā neapgāžamo un viņa kaut kur sagrābstīto faktu plūduma pasniedzu viņam savu vienkāršo mēnesi - kaut kādu pelēku putekļu bumbu, kas izraisa paisumu un bēgumu, un pilnbriedā kā tāda glūnoša acs spīd caur aizkaru un liek man murgot? bet viņš arī teica, ka neko skaidri nezinot, jo pats tur neesot bijis. un tā nu mēs tur divi sēdējām - vienam pie debesīm naktīs karājas citplanētiešu kuģis, otram milzīga putekļu bumba. kā var būt pārliecināts par vispār jebko?
pastāstīja arī, kā vedis vecmammu pie amerikāņu dziednieka ķīpsalā. kā viņam tas viss riebies. atstājis viņu tur sestajā rindā, aizgājis uz mašīnu lasīt žurnālu. šī zvanījusi un teikusi, lai viņš nākot šurp - tūliņ sākšoties dziedināšana. viņš aizgājis, bet vecmammu vairs viņas vietā neredzējis. apkārt esot staigājuši dziednieka palīgi, kas arī esot tie, kas iesāk aplausus un kaut kur no zāles dziļumiem skaļi piebalso, viņi arī ir tie, kas tiek aicināti uz skatuves un tur tad notēlo, kā top dziedināti, un pamazām nozombē visu zāli. vecmamma esot stāvējusi pirmajā rindā, sniegusi roku, bet dziednieks neesot satvēris. tik un tā bijusi starā.
tagad esmu šeit. viss šķiet overwhelming.
esmu šeit pilnīgi viens! mani šeit neviens nepazīst. it kā dota iespēja sākt visu no baltas lapas, bet vai tad es varu tā čiks atšaut vaļā visas septiņām slēdzenēm aizbultētās durvis, nomest savas bailes un laist ārā visu, kas no manis dažkārt izsprūk pa pairušām vīlēm? paraut visus tos izlīdušos diedziņus un ļaut kamuflāžai izirt? vai tur apakšā vispār kaut kas ir? bailes manī ir ielīdušas ļoti dziļi. kā tie šausmīgie augi no šausmu filmas "the ruins", kas kā kustīgas vēnas ložņāja cilvēkiem zem ādas un auga dziļāk, dziļāk, un viņi grieza tos ārā ar nazi, un tad mēģināja tos izvilkt, augi spirinājās kā pātagas un laikam pat spiedza un centās tikt atpakaļ, un kaut kas vienmēr palika neizvilkts un turpināja augt iekšās no jauna.
biju uz flemish dutch valodas kursiem. dutch for dummies, tā to sauc pati skolotāja. es nespēju sevi piespiest smieties par dejojošu klaunu, kas dzied alfabētu. un tā būs līdz piektdienai. un man jau šķiet, ka es neprotu draudzēties, lai gan esmu šeit tikai pirmo dienu un vēl pilnīgi apjucis. un cik daudz izmaina jau tas vien, vai kāds tev apsēžas pavisam blakus vai arī jūsu starpā paliek viena brīva vieta.
realitāte dažkārt šķiet tik asa.