:
stokholmā ir forši.
mammas draudzene dzīvo 20 minūšu attālumā no centra ar vilcienu. te ir mierīgs, klinšains, ūdeņains. kaimiņu pagalmā no rīta redzēju stirnu un buku, bet, ejot uz vilcienu - vāverīti. vāverītes lec perfektās cilpiņās.
biju uz dabas muzeju. tur pilns ar bērniem, kaut kāds divstāvīgs spēļu laukums, ratiņi sastumti kā stāvlaukumā, bērni spiedz, lēkā apkārt, kaut ko dauza, noguļas uz kāpnēm, nevienu nekas neinteresē, tikai nobildēties uz koka roņa. bet ekspozīcija arī it kā bērniem paredzēta. cilvēku istabā bērni bija uzkāpuši uz galda un rakājās plastmasas cilvēka iekšās. mētājās ar plaušām, zarnām, bāza vēl dažus orgānus mutē. izskatījās kolosāli. uz grīdas paklājs, uz kura uzdrukāti spermatozoīdi, dzemdes, zarnas. pie maziņas pirmatnējās sievietes atveidojuma kļuvu ļoti emocionāls. stikla būrī notupusies, visa matiem apaugusi, bet plika, rokā viņai akmens šķemba. bija sajūta, it kā izskrietu cauri visai cilvēces vēsturei, un tā ir tik smaga. bet tikai sajūta, ne domas, jo tā ir neaptverama. pie dinozauriem arī kļuvu emocionāls. kā daba no kaut kāda monumentāla, brutāla ekspresionisma ar smagiem, lieliem kauliem, asmeņu zobiem un bruņu ādām nonākusi līdz smalkajiem, pūkainajiem, siltajiem persiku cilvēkiem. it kā zīmētu zīmējumu - sākumā visādi brutāli leņķīši, proporcijas, dzīvības nostādīšana kontrapostā, un pēc tam smalkumi, muskuļi, cīpslas, asinsvadi, nagi, dzimumzīme, grumba pierē, apziņa, problēma.
mammas draudzene mani ļoti lutina. mamma lika viņai nodot auduma maisiņu ar visādiem latvijas labumiem, tai skaitā alkoholu, kas šeit ir ļoti dārgs un tiek tirgots speciālos veikalos. šodien atcerējos, ka mamma teica, ka tajā pašā maisiņā ielikusi man arī baldriāņus. mammas draudzene maisiņu atdeva atpakaļ tukšu. gan jau domā, ka baldriāņi bija domāti viņai, ja nu es sagādāju problēmas, haha. atpakaļ nevaicāšu, jo somā biju paņēmis līdzi jau pats savus, un varbūt viņai tiešām noder.
mammas draudzene dzīvo 20 minūšu attālumā no centra ar vilcienu. te ir mierīgs, klinšains, ūdeņains. kaimiņu pagalmā no rīta redzēju stirnu un buku, bet, ejot uz vilcienu - vāverīti. vāverītes lec perfektās cilpiņās.
biju uz dabas muzeju. tur pilns ar bērniem, kaut kāds divstāvīgs spēļu laukums, ratiņi sastumti kā stāvlaukumā, bērni spiedz, lēkā apkārt, kaut ko dauza, noguļas uz kāpnēm, nevienu nekas neinteresē, tikai nobildēties uz koka roņa. bet ekspozīcija arī it kā bērniem paredzēta. cilvēku istabā bērni bija uzkāpuši uz galda un rakājās plastmasas cilvēka iekšās. mētājās ar plaušām, zarnām, bāza vēl dažus orgānus mutē. izskatījās kolosāli. uz grīdas paklājs, uz kura uzdrukāti spermatozoīdi, dzemdes, zarnas. pie maziņas pirmatnējās sievietes atveidojuma kļuvu ļoti emocionāls. stikla būrī notupusies, visa matiem apaugusi, bet plika, rokā viņai akmens šķemba. bija sajūta, it kā izskrietu cauri visai cilvēces vēsturei, un tā ir tik smaga. bet tikai sajūta, ne domas, jo tā ir neaptverama. pie dinozauriem arī kļuvu emocionāls. kā daba no kaut kāda monumentāla, brutāla ekspresionisma ar smagiem, lieliem kauliem, asmeņu zobiem un bruņu ādām nonākusi līdz smalkajiem, pūkainajiem, siltajiem persiku cilvēkiem. it kā zīmētu zīmējumu - sākumā visādi brutāli leņķīši, proporcijas, dzīvības nostādīšana kontrapostā, un pēc tam smalkumi, muskuļi, cīpslas, asinsvadi, nagi, dzimumzīme, grumba pierē, apziņa, problēma.
mammas draudzene mani ļoti lutina. mamma lika viņai nodot auduma maisiņu ar visādiem latvijas labumiem, tai skaitā alkoholu, kas šeit ir ļoti dārgs un tiek tirgots speciālos veikalos. šodien atcerējos, ka mamma teica, ka tajā pašā maisiņā ielikusi man arī baldriāņus. mammas draudzene maisiņu atdeva atpakaļ tukšu. gan jau domā, ka baldriāņi bija domāti viņai, ja nu es sagādāju problēmas, haha. atpakaļ nevaicāšu, jo somā biju paņēmis līdzi jau pats savus, un varbūt viņai tiešām noder.