:
vakar uzzināju, ka esmu nogulējis nlo. bērnībā esam braukuši mājās no rīgas ar draugu un viņa vecākiem, esmu bijis aizmidzis, kad viņi apstādinājuši mašīnu, izkāpuši ārā un visi skatījušies uz milzīgu objektu, kas sastindzis virs eglēm. formu neviens kārtīgi neatceroties, esot bijis kaut kas ovāls un ar daudzām gaismām. neatceroties arī, vai gaismas bija izvietotas kaut kādās rindiņās vai izklaidus, vai tās bija kā stari. mēģinājuši arī mani modināt, bet es neesot cēlies.
nezinu. pēdējā laikā viss, ko man stāsta, šķiet neticams un absurds. it kā visi man melotu. pastāsta man, kā bija, un tad jau es savā galvā izveidoju neeksistējošu atmiņu, ko uztveru kā īstu un notikušu. un savām paša atmiņām jau es arī nevaru uzticēties, laiks tās visas rediģējis un apaudzējis ar visādiem izdomājumiem.
tukumā viss diezgan drūmi. sēdēju virtuvē bez gaismas, aiz loga lēnām satumsa diena, ēdu zupu un runāju ar vecmammu. viņa, aizāķējusi spieķīti aiz skapja durvju roktura, kratījās uz čīkstošas taburetes, ar labo roku šļūkāja pa galdu un lika zupai bļodā viļņoties. stāstīja atkal visu slikto. kaķis esot bijis ieslēgts pagrabā, un viņu taču tur neviens nebūtu meklējis, noteikti būtu nomiris aiz bada, ja vecmamma nebūtu viņu netīšām atradusi. un suņiem arī esot grūti, roksana visu laiku elsojot, viņai grūti paiet, bet kendra vairs nevarot uzlekt uz dīvāna. un kādi plūdi latgalē! un jo vairāk viņa runā par visu to slikto, jo jūsmīgāka viņa kļūst, un jo jūsmīgāka viņa kļūst, jo vairāk kratās un raustās slimībā. sliktais viņai ir kā narkotikas. kad vaicāju, vai šajā laikā ir noticis arī kaut kas labs, viņa teica, ka nevarot iedomāties. es nevaru uz viņu paskatīties bez žēluma. man gribas raudāt, kad skatos, kā viņa pārvietojas milimetriem vien, tveras pie visām tuvumā esošajām virsmām, šļūc un dipina. vienreiz caur logu redzēju viņu izmantojam kapli kā spieķi, galvā viņai bija uzmaukts rimi maisiņš, lai sargātos no lietus, un tas man šķita mīļi. un cik stulbi tas ir? nomaini spieķi pret kapli, uzmauc galvā maisu, un tas, kas iepriekš manī izraisīja žēlumu, liek man smaidīt.
nezinu. pēdējā laikā viss, ko man stāsta, šķiet neticams un absurds. it kā visi man melotu. pastāsta man, kā bija, un tad jau es savā galvā izveidoju neeksistējošu atmiņu, ko uztveru kā īstu un notikušu. un savām paša atmiņām jau es arī nevaru uzticēties, laiks tās visas rediģējis un apaudzējis ar visādiem izdomājumiem.
tukumā viss diezgan drūmi. sēdēju virtuvē bez gaismas, aiz loga lēnām satumsa diena, ēdu zupu un runāju ar vecmammu. viņa, aizāķējusi spieķīti aiz skapja durvju roktura, kratījās uz čīkstošas taburetes, ar labo roku šļūkāja pa galdu un lika zupai bļodā viļņoties. stāstīja atkal visu slikto. kaķis esot bijis ieslēgts pagrabā, un viņu taču tur neviens nebūtu meklējis, noteikti būtu nomiris aiz bada, ja vecmamma nebūtu viņu netīšām atradusi. un suņiem arī esot grūti, roksana visu laiku elsojot, viņai grūti paiet, bet kendra vairs nevarot uzlekt uz dīvāna. un kādi plūdi latgalē! un jo vairāk viņa runā par visu to slikto, jo jūsmīgāka viņa kļūst, un jo jūsmīgāka viņa kļūst, jo vairāk kratās un raustās slimībā. sliktais viņai ir kā narkotikas. kad vaicāju, vai šajā laikā ir noticis arī kaut kas labs, viņa teica, ka nevarot iedomāties. es nevaru uz viņu paskatīties bez žēluma. man gribas raudāt, kad skatos, kā viņa pārvietojas milimetriem vien, tveras pie visām tuvumā esošajām virsmām, šļūc un dipina. vienreiz caur logu redzēju viņu izmantojam kapli kā spieķi, galvā viņai bija uzmaukts rimi maisiņš, lai sargātos no lietus, un tas man šķita mīļi. un cik stulbi tas ir? nomaini spieķi pret kapli, uzmauc galvā maisu, un tas, kas iepriekš manī izraisīja žēlumu, liek man smaidīt.