:
esmu izmisumā.
viss te ir netīrs. uz grīdas mētājas netīras lupatas, smilšpapīra gabaliņi, skavotājs, krāsas, otas, želatīna pikucīši, ventilators, plēve, netīras drēbes, viss ar krīta putekļiem, es kaut kur maliņā arī mētājos, lēnām izslīdējis no dīvāna, guļu uz grīdas ar zīmuli vienā un dzēšgumiju otrā no dirsas augošajā rokā, seja man zem dīvāna, kājas zem galda, guļu tur un gribu raudāt. es esmu nespēcīga čupa. izstāde jau oktobrī, un kas man ir? iesākti pieci maziņi, sūdīgi darbiņi, kuri visi man pašlaik derdzas, vienīgo gandrīz pabeigto šodien pilnīgi sačakarēju. man ir bail un man ir slikti, es jau jūtos sevi un visus pārējos pievīlis. es esmu grimstošajās smiltīs. dienas vienkārši aizskrien. ēst gatavošana un ēšana šķiet kā laika izšķiešana. man riebjas pat tas, cik man bieži jāiet čurāt, un kā tikšķ tas sasodītais pulkstenis, kā tā rādītāji neapstādināmi griežas. un prātā es tikai vizualizēju sprāgstošu kuņģa čūlu, lai gan vēders man nesāp. un ārā beidzot brīnišķīgs laiks, bet to visu es redzu tikai caur logu. es no šī visa gribu vienkārši aizbēgt, bet to nu es arī esmu veiksmīgi darījis jau pārāk ilgi, tādēļ tagad man nekas cits neatliks, kā sadzīvot ar šīm sajūtām līdz oktobrim, kārpīties ārā no paša izraktās bedres.
neviens jau man arī nevar palīdzēt. to taču uzreiz varētu redzēt. tas būtu tāpat, kā mēģināt noviltot kāda parakstu, tikai paraksta vietā būtu jāvilto vesels ar roku rakstīts romāns, kas pat nav uzrakstīts un eksistē tikai autora galvā, un pat tur tas ir izplūdis. es esmu viens pats.
un vēl taču zīmēšanai jāsazīmē vasaras darbi. un vēl divi pasūtījumi. un septembrī sāksies skola.
vai tas viss vispār ir domāts man?
viss te ir netīrs. uz grīdas mētājas netīras lupatas, smilšpapīra gabaliņi, skavotājs, krāsas, otas, želatīna pikucīši, ventilators, plēve, netīras drēbes, viss ar krīta putekļiem, es kaut kur maliņā arī mētājos, lēnām izslīdējis no dīvāna, guļu uz grīdas ar zīmuli vienā un dzēšgumiju otrā no dirsas augošajā rokā, seja man zem dīvāna, kājas zem galda, guļu tur un gribu raudāt. es esmu nespēcīga čupa. izstāde jau oktobrī, un kas man ir? iesākti pieci maziņi, sūdīgi darbiņi, kuri visi man pašlaik derdzas, vienīgo gandrīz pabeigto šodien pilnīgi sačakarēju. man ir bail un man ir slikti, es jau jūtos sevi un visus pārējos pievīlis. es esmu grimstošajās smiltīs. dienas vienkārši aizskrien. ēst gatavošana un ēšana šķiet kā laika izšķiešana. man riebjas pat tas, cik man bieži jāiet čurāt, un kā tikšķ tas sasodītais pulkstenis, kā tā rādītāji neapstādināmi griežas. un prātā es tikai vizualizēju sprāgstošu kuņģa čūlu, lai gan vēders man nesāp. un ārā beidzot brīnišķīgs laiks, bet to visu es redzu tikai caur logu. es no šī visa gribu vienkārši aizbēgt, bet to nu es arī esmu veiksmīgi darījis jau pārāk ilgi, tādēļ tagad man nekas cits neatliks, kā sadzīvot ar šīm sajūtām līdz oktobrim, kārpīties ārā no paša izraktās bedres.
neviens jau man arī nevar palīdzēt. to taču uzreiz varētu redzēt. tas būtu tāpat, kā mēģināt noviltot kāda parakstu, tikai paraksta vietā būtu jāvilto vesels ar roku rakstīts romāns, kas pat nav uzrakstīts un eksistē tikai autora galvā, un pat tur tas ir izplūdis. es esmu viens pats.
un vēl taču zīmēšanai jāsazīmē vasaras darbi. un vēl divi pasūtījumi. un septembrī sāksies skola.
vai tas viss vispār ir domāts man?