lmr

23:21: sapņos visi man min uz papēžiem. ar sirmu transvestītu bēgu prom no zombijspokiem, ar kursabiedrenēm no vīriem melnā. sapnī sabruka blokmāja, ko redzu aiz dzīvokļa loga. tai blakus bija novietots neproporcionāli milzīgs ekskavators ar garumgaru... kausa turētāju, kas slējās pār blokmājas jumtu, un kauss bija milzīgs un pārāk smags, un ekskavators gāzās un iegāzās tieši blokmājā, kas sabruka kā kāršu namiņš. caur blokmājas logiem redzēju cilvēkus, kā tie tiek saspiesti, darot visas savas ikdienišķās lietas, pišoties, gatavojot ēst un lūrot sienā. sākumā sapnī smējos, pēc tam raudāju. kā vēstures stundā, kad skatījāmies filmu par holokaustu - tajā ar ekskavatoru milzu bedrē stūma līķus. aizsargreakcija pret šausmām. nastavševs arī koncertā kliedza, bet es smējos. drīzāk gan no pārsteiguma par to, cik ļoti tas mani sakratīja.

šovakar beidzot pieķēros pie darāmajiem darbiem. tāpēc arī sapņos visi man dzenas pakaļ - darāmo darbu metaforas. visu dienu biju pavadījis nekā, bet vakarā piesēdos un viss notika. kad sāk, tad viss arī sāk raisīties un attīstīties, materializēties no prāta acs glaukomas skaidrās realitātes līnijās. skumji tikai, ka roka tāda atrofējusies. un, ilgi nestrādājot, rodas maldīgs iespaids, ka protu zīmēt labāk, nekā to patiesībā daru.

un laika tik maz! tā vien šķiet, ka visu dienu pavadu gatavojot ēst, kratoties sabiedriskajā, skrienot uz veikalu, skatoties griestos, uztraucoties, jūtoties skumjš, vientuļš un noguris.