:
jāņu rītā peldšortos ar vienu airi airējos uz kaut kāda liela plastmasas dēļa apkārt saliņai dīķa vidū. biju tikko iznācis no pirts, es kūpēju, un migla cēlās, un debesīs viena zvaigzne, un ūdensrozes pinās kāju pirkstos. bija skaisti.
līgo vakarā šķirstīju grāmatu par zīdītājiem, lasīju viņu vairošanās paradumus. ezīšu mātītes sabož adatas un pukšķina, kamēr tēviņi uzcītīgi skrien viņām apkārt pat stundām ilgi. un zaķu tēviņi boksējas un svilpj, un visi vienlaicīgi pēc dienas garuma saprot, ka laiks vairoties. atnāca rebeka un sāka visiem izzīlēt viņu zīdītājus. viņa zīlē ar visu, kas pa rokai. skolā mākslas grāmatās izzīlē mums dienas attēlus. šķir no sākuma līdz beigām, un kādam jāsaka stop, un kas atšķīries, tāda viņam būs diena. rebeka katram izzīlēja, bet es izkonspektēju zīdītāju aprakstus. rebeka ir pogainais ronis, bet es esmu parastais cūkdelfīns. ietilpu pat cūkdelfīnu garuma un svara kategorijā, un viss pārējais arī sakrita. cūkdelfīni esot vientuļnieki, uzturoties seklos ūdeņos, bet esot reģistrēti arī gadījumi, kad tie sastapti dziļos ūdeņos, haha. zīmējumā tas bija tāds liels, skumīgs, bet ar mazu smaidiņu mazajā sejiņā.
bet kopumā es jūtos kā tāds zars, kas ieķēries jautrības zobratos un visu čakarē. es jūtos kā apgrūtinājums. es attopos kaut kādos stūros, atstatus no visiem, palicis kaut kur viens pats, pēdējais. un pats jau es tajos stūros ielienu, pats nostājos atstatus. es ar savu klātbūtni, apkārt lūrošajām acīm un nerunāšanu. kam tāds vajadzīgs? es esmu kā tāda novērošanas kamera. un es varu būt arī jautrs, bet es ļoti ātri izlādējos un pārvēršos par bezveidīgu, klusu un mazliet sadrūmušu miesas čupu, kas gulšņā apkārt, kamēr visi čalo un dejo.
dažkārt attopos tādās kā mazās pasaulēs. sēdēju pirtiņā viens uz lieveņa, apkārt melna tumsa. es redzēju tikai to, ko izgaismoja pirtiņas gaisma, un mazliet egļu galotņu izrobotu horizontu. zāle, ozols, lapas, galds, naktstauriņi, un es atkal kūpošs. un viss, nekā cita nebija, nekas cits man tobrīd, sēžot tieši tur, kur sēdēju, vairs neeksistēja, laiks arī nē. visā pasaulē tikai šī viena gaismas pirtiņa tumsā. ja aizietu aiz horizonta eglēm, tur atkal būtu tā pati pirtiņa.
bet tas tā notiek tikai laukos. pilsētās vienmēr ir svešinieki kā tādi atgādinājumi par lielo pasauli, kas turpinās arī ārpus tobrīd redzamā robežām.
līgo vakarā šķirstīju grāmatu par zīdītājiem, lasīju viņu vairošanās paradumus. ezīšu mātītes sabož adatas un pukšķina, kamēr tēviņi uzcītīgi skrien viņām apkārt pat stundām ilgi. un zaķu tēviņi boksējas un svilpj, un visi vienlaicīgi pēc dienas garuma saprot, ka laiks vairoties. atnāca rebeka un sāka visiem izzīlēt viņu zīdītājus. viņa zīlē ar visu, kas pa rokai. skolā mākslas grāmatās izzīlē mums dienas attēlus. šķir no sākuma līdz beigām, un kādam jāsaka stop, un kas atšķīries, tāda viņam būs diena. rebeka katram izzīlēja, bet es izkonspektēju zīdītāju aprakstus. rebeka ir pogainais ronis, bet es esmu parastais cūkdelfīns. ietilpu pat cūkdelfīnu garuma un svara kategorijā, un viss pārējais arī sakrita. cūkdelfīni esot vientuļnieki, uzturoties seklos ūdeņos, bet esot reģistrēti arī gadījumi, kad tie sastapti dziļos ūdeņos, haha. zīmējumā tas bija tāds liels, skumīgs, bet ar mazu smaidiņu mazajā sejiņā.
bet kopumā es jūtos kā tāds zars, kas ieķēries jautrības zobratos un visu čakarē. es jūtos kā apgrūtinājums. es attopos kaut kādos stūros, atstatus no visiem, palicis kaut kur viens pats, pēdējais. un pats jau es tajos stūros ielienu, pats nostājos atstatus. es ar savu klātbūtni, apkārt lūrošajām acīm un nerunāšanu. kam tāds vajadzīgs? es esmu kā tāda novērošanas kamera. un es varu būt arī jautrs, bet es ļoti ātri izlādējos un pārvēršos par bezveidīgu, klusu un mazliet sadrūmušu miesas čupu, kas gulšņā apkārt, kamēr visi čalo un dejo.
dažkārt attopos tādās kā mazās pasaulēs. sēdēju pirtiņā viens uz lieveņa, apkārt melna tumsa. es redzēju tikai to, ko izgaismoja pirtiņas gaisma, un mazliet egļu galotņu izrobotu horizontu. zāle, ozols, lapas, galds, naktstauriņi, un es atkal kūpošs. un viss, nekā cita nebija, nekas cits man tobrīd, sēžot tieši tur, kur sēdēju, vairs neeksistēja, laiks arī nē. visā pasaulē tikai šī viena gaismas pirtiņa tumsā. ja aizietu aiz horizonta eglēm, tur atkal būtu tā pati pirtiņa.
bet tas tā notiek tikai laukos. pilsētās vienmēr ir svešinieki kā tādi atgādinājumi par lielo pasauli, kas turpinās arī ārpus tobrīd redzamā robežām.
Mūzika: Down in Mexico - The Coasters