:
cik realitāte ir skaista un drausmīga.
pa dienu braucu ar riteni. bija karsti, daba karstumā tvaiko uz smaržo. vējā viss kustas, katrs augs citādāk. kaut kādas graudzāles šūpojas lokveidīgi, iedurtas vienā punktā, no tām uz zemes krīt ēnas, kas dublē to kustību. kļavas it kā māj ar savām lapām, ar ādu nejūtama vēja pūsma var trāpīt vienai lapai, un tā tad arī māj viena pati visā zarā pa labi un pa kreisi, ar savu kātiņu pavisam mazliet iekustinot arī pārējo zaru. bērziņš vienkārši ārdās, visas lapas kratās šurpu turpu, tās mirguļo kā baltais troksnis, egles vienmēr kustas lēni un cienīgi, priedes smagi svārstās, grīļojas. un mizas kokiem, ārprāts! koki ir kā dzīvnieki, katram savs kažociņš. bērzi kā baltie tīģeri, priedes dziļām dzīslām, dzīslās zaļganzili ķērpji liek tām it kā spīdēt, bet uz augšu to stumbri pakāpeniski kļūst gludāki un rižāki. koki ir pelēki, zaļi, zili, violeti, dzelteni, oranži, sarkani, rūsaini, balti, punktoti, svītroti, plankumoti.
un debesīs vertikālu svītru velk lidmašīna, mākoņi kā tāds šķidrs tīkliņš pārvilkti pār sauli. ainavā soļo pliks vecis trīsstūrenēs ar riteni pie rokas, nedaudz tālāk, aiz priežu rindas, mazas, netīras ūdenstilpnes malā sēž māte ar meitu, meita rotaļājas ūdenī, tajā pašā ūdenī mašīnas riepas muguriņa, dzīvniecisks gumijas kupris.
mājās sēžu, beidzot kaut ko zīmēju, kad tālumā izdzirdu vecmammu gaudojam un mammu skaļi runājam. ar tēti ejam skatīties.
mamma tur vecmammu aiz padusēm, mazliet paceļ un pārvieto uz priekšu, vecmamma viņas rokās kliedz, ka mamma viņai pārspiedīšot sirdi, vecmamma kratās, aizelsusies, aprautiem vārdiem sauc palīgā mani, es nezinu, kur likt rokas, kā palīdzēt, vecmamma sauc tēti, lai viņš viņu glābjot no mums abiem, it kā mēs viņai darītu pāri. tētis arī nezina, ko iesākt, pusdzīvu mēs viņu ievelkam dzīvojamajā istabā, kur viņa saļimst uz grīdas, ar rokām pieķērusies pie krēsla, un kliedz pēc sirds pilieniem, sāk rāpot uz savu istabu, ierāpo gultā un plosās, lokās, kūņojas, kājas savijusi vienu ap otru, viena acs viņai aizpampusi un sarkana, es viņai dodu mammas atnestos pilienus, turu viņas muguru un palīdzu noturēt mierīgi rokā satverto pudeli, un mamma dusmīga kliedz viņai virsū, jo viņa nevienu neklausa un atkal nesusi smagumus, stiepusi spaiņus, tāpēc arī viņai kļuvis slikti, un tagad mums uz to visu esot jāskatās, un es kliedzu uz mammu, jo viņas dusmas pavisam noteikti nepadara situāciju labāku, dusmoties var pēc tam. es tur stāvu, šokā iepletis acis, raujot sev matus, kamēr manā priekšā raustās veca, cīpslaina, samezglota, vārga, slimības izkropļota, bet manis mīlēta dzīvība, kurai nekādi nevar palīdzēt. un tas arī ir visšausmīgākais - tā drausmīgā bezpalīdzība.
un suņi visu laiku lēkā apkārt, it kā šī būtu liela rotaļa. atceros, kā tētis ar mammu stiepa vectēvu uz gultu, un suņi lēkāja, rēja, pinās visiem ap kājām, priekā vēzēja astes. viņš tika aizstiepts un pēc dažām minūtēm arī nomira tajā pašā gultā, kurā vecmamma tagad viena guļ, mazs pauguriņš zem milzīgas segas, redz tikai rižus matus.
pa dienu braucu ar riteni. bija karsti, daba karstumā tvaiko uz smaržo. vējā viss kustas, katrs augs citādāk. kaut kādas graudzāles šūpojas lokveidīgi, iedurtas vienā punktā, no tām uz zemes krīt ēnas, kas dublē to kustību. kļavas it kā māj ar savām lapām, ar ādu nejūtama vēja pūsma var trāpīt vienai lapai, un tā tad arī māj viena pati visā zarā pa labi un pa kreisi, ar savu kātiņu pavisam mazliet iekustinot arī pārējo zaru. bērziņš vienkārši ārdās, visas lapas kratās šurpu turpu, tās mirguļo kā baltais troksnis, egles vienmēr kustas lēni un cienīgi, priedes smagi svārstās, grīļojas. un mizas kokiem, ārprāts! koki ir kā dzīvnieki, katram savs kažociņš. bērzi kā baltie tīģeri, priedes dziļām dzīslām, dzīslās zaļganzili ķērpji liek tām it kā spīdēt, bet uz augšu to stumbri pakāpeniski kļūst gludāki un rižāki. koki ir pelēki, zaļi, zili, violeti, dzelteni, oranži, sarkani, rūsaini, balti, punktoti, svītroti, plankumoti.
un debesīs vertikālu svītru velk lidmašīna, mākoņi kā tāds šķidrs tīkliņš pārvilkti pār sauli. ainavā soļo pliks vecis trīsstūrenēs ar riteni pie rokas, nedaudz tālāk, aiz priežu rindas, mazas, netīras ūdenstilpnes malā sēž māte ar meitu, meita rotaļājas ūdenī, tajā pašā ūdenī mašīnas riepas muguriņa, dzīvniecisks gumijas kupris.
mājās sēžu, beidzot kaut ko zīmēju, kad tālumā izdzirdu vecmammu gaudojam un mammu skaļi runājam. ar tēti ejam skatīties.
mamma tur vecmammu aiz padusēm, mazliet paceļ un pārvieto uz priekšu, vecmamma viņas rokās kliedz, ka mamma viņai pārspiedīšot sirdi, vecmamma kratās, aizelsusies, aprautiem vārdiem sauc palīgā mani, es nezinu, kur likt rokas, kā palīdzēt, vecmamma sauc tēti, lai viņš viņu glābjot no mums abiem, it kā mēs viņai darītu pāri. tētis arī nezina, ko iesākt, pusdzīvu mēs viņu ievelkam dzīvojamajā istabā, kur viņa saļimst uz grīdas, ar rokām pieķērusies pie krēsla, un kliedz pēc sirds pilieniem, sāk rāpot uz savu istabu, ierāpo gultā un plosās, lokās, kūņojas, kājas savijusi vienu ap otru, viena acs viņai aizpampusi un sarkana, es viņai dodu mammas atnestos pilienus, turu viņas muguru un palīdzu noturēt mierīgi rokā satverto pudeli, un mamma dusmīga kliedz viņai virsū, jo viņa nevienu neklausa un atkal nesusi smagumus, stiepusi spaiņus, tāpēc arī viņai kļuvis slikti, un tagad mums uz to visu esot jāskatās, un es kliedzu uz mammu, jo viņas dusmas pavisam noteikti nepadara situāciju labāku, dusmoties var pēc tam. es tur stāvu, šokā iepletis acis, raujot sev matus, kamēr manā priekšā raustās veca, cīpslaina, samezglota, vārga, slimības izkropļota, bet manis mīlēta dzīvība, kurai nekādi nevar palīdzēt. un tas arī ir visšausmīgākais - tā drausmīgā bezpalīdzība.
un suņi visu laiku lēkā apkārt, it kā šī būtu liela rotaļa. atceros, kā tētis ar mammu stiepa vectēvu uz gultu, un suņi lēkāja, rēja, pinās visiem ap kājām, priekā vēzēja astes. viņš tika aizstiepts un pēc dažām minūtēm arī nomira tajā pašā gultā, kurā vecmamma tagad viena guļ, mazs pauguriņš zem milzīgas segas, redz tikai rižus matus.