lmr

Arhivētais

21. Aprīlis 2017

07:58: kaut kad pirms vairākām nedēļām murgoju, ka palikušas trīs dienas līdz skatei, ka viss ir pusratā un neviens darbs man īsti nepatīk.
nu tā diena ir pienākusi un sapnis izrādās pareģojums. bet nu tā jau laikam ir katru pirms skates nedēļu, tikai atmiņu migla liek domāt, ka šoreiz ir trakāk.

aizvakar nevarēju aizmigt un man gandrīz sākās panikas lēkme. un vēl man ir lielas bailes no kuņģa čūlas. man pat nesāp vēders un viss ir labi, bet manā prāta acī viss šis stress un kafija un cigaretes sien mezglus manās zarnās un taisa caurumu kuņģī. vakardien gan mani pārņēma nepamatots miers, bet šorīt stress ir atpakaļ.

vispār esmu visu ko sadomājies, jūtos saraustīts un samezglojies, sašķaidīts gabaliņos un nepareizi salikts kopā kā manā kolāžā, kā saplēsts spogulis, kura lauskas atstaro katra ko pilnīgi citu. visu es redzu no vairākiem skatupunktiem, vienu brīdi darbs man patīk, pēc sekundes man tas derdzas, jo uz to paskatos ar citādām acīm un tas manī raisa pilnīgi citas pārdomas un emocijas, jo darbu var uztvert tik dažādi un tas arī tiks uztverts dažādi, un no vienas puses pat šķiet, ka es visu saprotu, esmu sakonektējies ar kaut kādu kopējo plūsmu, kas ļauj man vienu lietu apskatīt no visvisādām pusēm, bet tas uzreiz liek gribēt izpatikt visām pusēm, un tas taču ir neiespējami un utopija, un vai es maz gribu, lai tas visiem patīk, un vai man tas pašam patīk, ja es pēkšņi varu tā vienkārši pārslēgt režīmu, kurā redzu darbu, un man tas sāk riebties? es vairs nevaru saprast, kur ir mans īsto domu pavediens, kur ir tā viena mana patiesā plūsma, vai tiešām tā sastāv no vairākām plūsmām, kuras cita citu noliedz, it kā manī nebūtu ne kripatiņas no stingra pamata un manī nepārtraukti risinātos karš. bet varbūt tas ir normāls prāta stāvoklis un tikai pašlaik es to visu uztveru tik saasināti, varbūt es tam iepriekš netiku pievērsis īpašu vērību.

Powered by Sviesta Ciba