:
kā es varu jau kuru gadu pēc kārtas visu tā iekavēt? es taču vispār neesmu mainījies, tas ir pilnīgs ārprāts!
un citiem, kuri neko ar mākslu nedara, šķiet, ka tas ir tik vienkārši! nu kā - man vienkārši esot jāuzvelk viena svītriņa un jāpasniedz tā ar baigo ideju apakšā. nu bet bāc, tad kāpēc visi nevelk tās svītriņas, ja tas ir tik vienkārši? ko es esmu visu šo laiku darījis?
un tad nu es sēžu skolā un gleznoju kalnu ar mušu kāpuriņiem mirušajai ainavai, un es velku tos tārpiņus ar otu vairākas stundas, un tad pienāk rebeka un pasaka, ka izskatoties pēc kaku čupiņas. bet nu tas ir tikai pirmais slānis, uz kura klāsies gaišāki kāpuriņi. vēl es domāju, kā atrisināt problēmu ar tiem mazajiem ķermeņa posmiņiem, un kādas dažiem būs sejas.
un izskatās tik savādi, kad uz to ilgi skatās, tāds kā audums. un vietām pārbrauc pāri ar sausu otu, mazliet saplūdinot tārpu robežas ar fonu, un tie tārpi uzreiz vizuāli aiziet tālāk telpā, un tas ir tik forši! tie mazie efektiņi, kas pēkšņi divdimensionālam audeklam iedod vēl trešo dimensiju. un tad, saplūdinot robežas dažās nejauši izvēlētās vietās, darbs sāka mazliet vizuāli ņirbēt.
tārpus gleznojot sapratu, ka šonakt noteikti sapņošu par tārpiem, ka tas ir neizbēgami, jo tas ir ļoti uz mani atstājis iespaidu un aizņēmis lielu daļu manas dienas. un nu bāc, es vienkārši gleznoju kāpuriņus un reizē gleznoju arī savu nākotnes murga sastāvdaļu.
vienu rītu, ejot uz skolu, man pretim nāca sieviete koši violetā mētelī, kapuci galvā, bālu, smalku seju un spilgtām acīm, vējš pūta viņai tieši sejā, un viņas gaiši blondie mati bija izlīduši ārā no kapuces un plīvoja perfektā matu staru puslokā ap viņas galvu kā tāds matu nimbs, viņa izskatījās pēc parādības.
un citiem, kuri neko ar mākslu nedara, šķiet, ka tas ir tik vienkārši! nu kā - man vienkārši esot jāuzvelk viena svītriņa un jāpasniedz tā ar baigo ideju apakšā. nu bet bāc, tad kāpēc visi nevelk tās svītriņas, ja tas ir tik vienkārši? ko es esmu visu šo laiku darījis?
un tad nu es sēžu skolā un gleznoju kalnu ar mušu kāpuriņiem mirušajai ainavai, un es velku tos tārpiņus ar otu vairākas stundas, un tad pienāk rebeka un pasaka, ka izskatoties pēc kaku čupiņas. bet nu tas ir tikai pirmais slānis, uz kura klāsies gaišāki kāpuriņi. vēl es domāju, kā atrisināt problēmu ar tiem mazajiem ķermeņa posmiņiem, un kādas dažiem būs sejas.
un izskatās tik savādi, kad uz to ilgi skatās, tāds kā audums. un vietām pārbrauc pāri ar sausu otu, mazliet saplūdinot tārpu robežas ar fonu, un tie tārpi uzreiz vizuāli aiziet tālāk telpā, un tas ir tik forši! tie mazie efektiņi, kas pēkšņi divdimensionālam audeklam iedod vēl trešo dimensiju. un tad, saplūdinot robežas dažās nejauši izvēlētās vietās, darbs sāka mazliet vizuāli ņirbēt.
tārpus gleznojot sapratu, ka šonakt noteikti sapņošu par tārpiem, ka tas ir neizbēgami, jo tas ir ļoti uz mani atstājis iespaidu un aizņēmis lielu daļu manas dienas. un nu bāc, es vienkārši gleznoju kāpuriņus un reizē gleznoju arī savu nākotnes murga sastāvdaļu.
vienu rītu, ejot uz skolu, man pretim nāca sieviete koši violetā mētelī, kapuci galvā, bālu, smalku seju un spilgtām acīm, vējš pūta viņai tieši sejā, un viņas gaiši blondie mati bija izlīduši ārā no kapuces un plīvoja perfektā matu staru puslokā ap viņas galvu kā tāds matu nimbs, viņa izskatījās pēc parādības.