:
es neko nevaru izdarīt! vispār neko!
piesēžos un daru, bet vienkārši nevaru, es zīmēju, bet man acis iet krustiņā un fokusējas vairāk uz degunu, nevis līniju, ko velku. es visu laiku plūstu kaut kādā nebūtībā, lai arī cik ļoti pūlētos sakoncentrēties. vai arī es daru pilnīgu huiņu, es skrienu apkārt un it kā gatavojos strādāšanai vairākas stundas, bet negatavojos un pārsvarā vienkārši ēdu. kad es beidzot spēju sakoncentrēties un piesēžos pie galda, lai uzzīmētu zīmējumu litogrāfijai, ko neesmu izdarījis veselu trīs mēnešu laikā un ko tagad mani vienkārši spiež izdarīt tikai tas, ka pierakstījos drukāt to piektdien, es nevaru uzzīmēt to, ko man vajag, tāpēc attopos ar uzzīmētu aci, kurai aug čirkainas skropstas, un to nu nevajag ne man, ne kādam citam. un tad es sevi ienīstu un nezinu, kur likties, un es apsēžos pie galda un piecas minūtes skatos pulkstenī, un laiks skrien!
hiperreālisma izstāde arsenālā man lika pārvērtēt to, ko vispār gribu iesākt ar savu mākslu, jo man izstādē daudz kas vienkārši derdzās. man riebās tas purmales krēsls ar galdauta malu, tas ir auksts un tukšs un plastmasa, pie tā ir strādāts tik ilgi, ka tas ir paspējis nomirt. vai arī realitāte pati ir riebīga. varbūt man riebjas tas, ka attēlotais bieži vien joprojām ir ikdienas haoss? daudzi haosā ievieš skaidrību, un tajā var novērtēt mākslinieka skaidro skatījumu uz sarežģīto, bet tā jau ir realitātes vienkāršošana un līdz ar to arī pārveidošana, bet kaut kādā ziņā tā ir daudz ietilpīgāka un... nezinu, gudrāka? izpratne it kā apvelk neskaidro ar skaidru kontūru, paspilgtina robežas.
daudzi darbi tur ir arī lieliski. neatceros autoru, bet bija viena tāda grafika ar sievieti, kurai rokā cimdiņš. nu neko, viņa tur vienkārši ir - portrets ar roku, bet pa kreisi aiz cimdiņa iet maza, smalki izstrādāta ieliņa, pa kuru ar acīm pastaigāt. un tā kontrastā pret lielo portretu uzbūra baigo telpas sajūtu, tāds iesūcošs dziļuma punkts, kas man šķita ļoti forši.
piesēžos un daru, bet vienkārši nevaru, es zīmēju, bet man acis iet krustiņā un fokusējas vairāk uz degunu, nevis līniju, ko velku. es visu laiku plūstu kaut kādā nebūtībā, lai arī cik ļoti pūlētos sakoncentrēties. vai arī es daru pilnīgu huiņu, es skrienu apkārt un it kā gatavojos strādāšanai vairākas stundas, bet negatavojos un pārsvarā vienkārši ēdu. kad es beidzot spēju sakoncentrēties un piesēžos pie galda, lai uzzīmētu zīmējumu litogrāfijai, ko neesmu izdarījis veselu trīs mēnešu laikā un ko tagad mani vienkārši spiež izdarīt tikai tas, ka pierakstījos drukāt to piektdien, es nevaru uzzīmēt to, ko man vajag, tāpēc attopos ar uzzīmētu aci, kurai aug čirkainas skropstas, un to nu nevajag ne man, ne kādam citam. un tad es sevi ienīstu un nezinu, kur likties, un es apsēžos pie galda un piecas minūtes skatos pulkstenī, un laiks skrien!
hiperreālisma izstāde arsenālā man lika pārvērtēt to, ko vispār gribu iesākt ar savu mākslu, jo man izstādē daudz kas vienkārši derdzās. man riebās tas purmales krēsls ar galdauta malu, tas ir auksts un tukšs un plastmasa, pie tā ir strādāts tik ilgi, ka tas ir paspējis nomirt. vai arī realitāte pati ir riebīga. varbūt man riebjas tas, ka attēlotais bieži vien joprojām ir ikdienas haoss? daudzi haosā ievieš skaidrību, un tajā var novērtēt mākslinieka skaidro skatījumu uz sarežģīto, bet tā jau ir realitātes vienkāršošana un līdz ar to arī pārveidošana, bet kaut kādā ziņā tā ir daudz ietilpīgāka un... nezinu, gudrāka? izpratne it kā apvelk neskaidro ar skaidru kontūru, paspilgtina robežas.
daudzi darbi tur ir arī lieliski. neatceros autoru, bet bija viena tāda grafika ar sievieti, kurai rokā cimdiņš. nu neko, viņa tur vienkārši ir - portrets ar roku, bet pa kreisi aiz cimdiņa iet maza, smalki izstrādāta ieliņa, pa kuru ar acīm pastaigāt. un tā kontrastā pret lielo portretu uzbūra baigo telpas sajūtu, tāds iesūcošs dziļuma punkts, kas man šķita ļoti forši.