lmr

15:13: katru piektdienas rītu es attopos dusmīgi sēdēdams latvijas mākslas vēsturē, skatoties, kā pasniedzējs pusgada laikā nevar iemācīties, kurš vadiņš jāsprauž kur, lai darbotos projektors un pele. nu bļāviens! kā? viņš spēj atcerēties visu to vēsturi ar gadskaitļiem un uzvārdiem, un no galvas iegaumējis visas tās sasodītās baznīcas, bet iespraust vadiņu tam paredzētajā pieslēgvietā vienkārši nevar! un tā taču ir bērnu spēlīte, kurā figūras jāieliek tām paredzētajos padziļinājumos - zvaigznīte zvaigznītes padziļinājumā, aplītis aplīša, usb usb portā. un viņš negrib varēt! sauc citus palīgā, it kā sistēmbloka aizmugure nepārtraukti mainītos, vadiņi visi būtu sasējušies neatšķetināmos mezglos un tiem paredzētie porti mainītu formu un atrašanās vietu. nu var taču uzņemt pāris bildes ar pareizi saspraustiem vadiņiem un tās pielietot. ja mums pusgada laikā jāiezubrī visa tā baznīcu bezgalība, tad nu nafig viņš nevar iemācīties ko simts reizes vienkāršāku. katru piektdienu!

un visu laiku saka, ka viņam nepatīkot šis otrais korpuss, kurā mums notiek lekcija. skaidrus iemeslus nepatikai nekad nav devis, man tur patīk, tur ir gaiss, ko elpot. tagad lekcijas notiek viņa mīļajā deviņpadsmitajā telpā, kura viņam patīkot, bet tur, bļe, atkal vadiņi ne tā sasprausti.