: mācu zīmēt
laikam jau tas viss manī ir tur pat, kur prasme braukt ar divriteni. sēžu un vēroju, kā cilvēks ar pūlēm mēģina savienot divus punktus ar taisnu līniju un ļoti lēni mēģina izprast perspektīvu un mēru pārnešanu uz lapas. es nekad nevienam neesmu to skaidrojis, tāpēc man grūti ietērpt vārdos visus procesus, kas galvā risinās akadēmiski zīmējot, jo es par tiem jau vairs nedomāju, es tos pielietoju pa taisno, tāpēc man šķiet, ka neesmu pārāk labs skolotājs. bet nu pārsvarā jau elementāra matemātika, un taisnas līnijas ar laiku vilkt kļūst viegli, vertikālās vispār - atslābini roku un ļauj gravitācijai veikt savu darbu.
vakar biju pārgājienā. gājām caur mežu uz āžu kalnu, un nu bāc, mežā ir tik forši! pēkšņi piedzīvojumu filma, kurā mēs lienam gar stāvas nogāzes maliņu, ja paslīdam, varam ieripot grāvī, kurā sagāzušies koki aplauztiem zariem kā nažiem, un galvā es izsekoju visiem procesiem, par kuriem domāju, kamēr mēģinu nepaslīdēt - kur likt kāju, kādā leņkī, vai varbūt labāk iedurt papēžus sniegā, un acis visur skraidelē apkārt un meklē noderīgu informāciju, pēkšņi ierauga neapsnigušu laukumiņu, bet es jau slīdu, bet rokas man jau pasniegušās pēc iepriekš ieraudzīta zariņa, pie kā pieturēties, un viss tas notiek zibenīgā ātrumā.
sāku domāt, ka mana bērnības atmiņa ir izpušķota. tajā es skaidri atceros, kā es bērnudārzā apvēmos un nošķaudījos reizē, kamēr gulēju diendusu, seju pret griestiem pavērsis. vēmiens sastāvēja no burkānu salātiem un tas pielipa pie griestiem. un es atceros audzinātāju, pakāpušos uz kāpnēm un mēģinot to notīrīt. bet nu līdz griestiem tas taču nevarētu nokļūt? es nezinu, šķavas mēdz būt spēcīgas, bet ne jau tik, lai burkānus uzšautu griestos. jūtos sevi pieķēris.
laikam jau tas viss manī ir tur pat, kur prasme braukt ar divriteni. sēžu un vēroju, kā cilvēks ar pūlēm mēģina savienot divus punktus ar taisnu līniju un ļoti lēni mēģina izprast perspektīvu un mēru pārnešanu uz lapas. es nekad nevienam neesmu to skaidrojis, tāpēc man grūti ietērpt vārdos visus procesus, kas galvā risinās akadēmiski zīmējot, jo es par tiem jau vairs nedomāju, es tos pielietoju pa taisno, tāpēc man šķiet, ka neesmu pārāk labs skolotājs. bet nu pārsvarā jau elementāra matemātika, un taisnas līnijas ar laiku vilkt kļūst viegli, vertikālās vispār - atslābini roku un ļauj gravitācijai veikt savu darbu.
vakar biju pārgājienā. gājām caur mežu uz āžu kalnu, un nu bāc, mežā ir tik forši! pēkšņi piedzīvojumu filma, kurā mēs lienam gar stāvas nogāzes maliņu, ja paslīdam, varam ieripot grāvī, kurā sagāzušies koki aplauztiem zariem kā nažiem, un galvā es izsekoju visiem procesiem, par kuriem domāju, kamēr mēģinu nepaslīdēt - kur likt kāju, kādā leņkī, vai varbūt labāk iedurt papēžus sniegā, un acis visur skraidelē apkārt un meklē noderīgu informāciju, pēkšņi ierauga neapsnigušu laukumiņu, bet es jau slīdu, bet rokas man jau pasniegušās pēc iepriekš ieraudzīta zariņa, pie kā pieturēties, un viss tas notiek zibenīgā ātrumā.
sāku domāt, ka mana bērnības atmiņa ir izpušķota. tajā es skaidri atceros, kā es bērnudārzā apvēmos un nošķaudījos reizē, kamēr gulēju diendusu, seju pret griestiem pavērsis. vēmiens sastāvēja no burkānu salātiem un tas pielipa pie griestiem. un es atceros audzinātāju, pakāpušos uz kāpnēm un mēģinot to notīrīt. bet nu līdz griestiem tas taču nevarētu nokļūt? es nezinu, šķavas mēdz būt spēcīgas, bet ne jau tik, lai burkānus uzšautu griestos. jūtos sevi pieķēris.