:
gleznoju pasūtījumu - puķes. pušķis jau sen novīta, gleznoju no bildes. līdz ziemassvētkiem jāpaspēj nožūt. esmu piegāzis pie terpentīna daudz sikatīva un ceru uz labāko. skatos uz to bildi, un nu es gadiem varētu te sēdēt un skaitīt ziedlapiņas, un izsekot, kā kātiņi un lapiņas krustojas un apvij cita citu, kā caur puscaurspīdīgajām ziedlapām spīd citas, kātiņus klāj mazi matiņi, lapu maliņas perfekti izrobotas, ja palielina to pušķi, tur atklājas džungļi. bet es nevaru, man nav dots gads, vislabāk būtu pabeigt to darbu jau rītdien, un nemaksās jau arī man tik daudz, lai tajā ieguldītu tādu darbu. galu galā sanāks kaut kas, kas realitātē neeksistē, kaut kāda virtuālā realitāte, neizdomāta, neuztaisīta līdz galam, tā kā durvis bez eņģēm, un atslēgas caurums tām būtu tikai uzdrukāts, nelietojams. manis gleznotās puķes realitātē tiktu uzskatītās par kroplēm, tām noteikti trūkst lapu, tās aug nepareizās vietās, tajās nav ziedputekšņu, tās vispār nevar eksistēt. man riebjas, ka man nav tik daudz laika, lai tām izrādītu cieņu. gan jau tās stāvēs kaut kādā virtuvē, piesūksies ar kotlešu smaku un tiks apsmidzinātas ar eļļas sprakšķiem. un neviens jau ziedlapas manā darbā neskaitīs, visiem taču pohuj, tikai man ne. es jūtos tā, it kā es pazemotu tās puķes, bet nu kāds sakars, puķēm taču pie vienas vietas, kādas es tās uzgleznoju. un tā ar visu, es varētu gleznot kaut vai bikšu krokas, un, ja man nesanāktu vai trūktu laika, man liktos, ka esmu pazemojis bikses, cilvēku, kam bikses kājās, fiziku, kas liek bikšu audumam krist tieši tā un veidot tieši tādas krokas, ka esmu pazemojis realitāti. kaut kāds slimais!