:
nav viegli!
pat tas vienīgais darbs, par kuru domāju, ka tas būs viegli izdarāms, izrādās sarežģīts. celtniecības putas nepūšas tik lielas un ātri, un vēl kaut kur jāizrauj putuplasts, lai varētu aizpildīt spraugas, kuras aizpildīt ar putām man neder ne finansiāli, ne atlikušā laika ziņā. un tās putas visur krīt, es ātri vien kļuvu lipīgs rokās un zolēs, nomazgāt arī nevar, un viens flakons aizkaltis. un es taču vispār neko nerubīju no tā priekšmeta, esmu uz to aizgājis tikai trīs reizes, parādīt ideju, vēlreiz parādīt to pašu ideju un tad šodien, brīdi pirms darba sākuma, un nu kāpēc mums vispār ir šis trīsdimensionālais priekšmets, kurā vismaz man materiāliem jāizgrūž tāda nauda, un es taču pat iztēloties nevaru, kas man tur sanāks, es nekad ar šiem materiāliem neesmu strādājis! papūtu stundu un padevies aizgāju prom uz pieturu, kur autobuss kavēja vismaz 20 minūtes, un braukšana tajā bija pilnīgs ārprāts, kurā durvju atvēršanās tevi brutāli iegrūž aiz muguras stāvošās sievietes vēderā, kurā visa tauta šļakstās kā autobusā ielieta zupa, kurā pagriezienos es sava elkoņa spicumu ieāķēju spraugā starp stabu un stiklu, kas pasargā kājās stāvošos no ietriekšanās sēdošajos, jo pagriezties un pie tā pieturēties nav iespējams, un kabatā vibrē telefons, tā vibrēšanu noteikti jūt arī priekšā stāvošā omīte savā mugurā, jo es pie kājas jūtu cita pasažiera vibrējošo telefonu, un, mēģinot noturēties kājās visos pagriezienos, biju tik ļoti sasprindzinājis savu kāju muskulatūru, ka atklāju arī iepriekš nezināmus muskuļus, kurus jutu, jo tie bija saspringuši. un tās stulbās multenes, kuras tagad rāda sabiedriskajā transportā! dažkārt nedarbojas pat ekrāniņš, kas rāda pieturvietas, bet nu multenes gan visās malās, uzlikuši tām pat papildus ekrāniņus, kas priekšā pieturvietu ekrānam, un ja vēl balss sauc pieturvietas nepareizi... varēja taču pirms multenēm salabot visu pārējo grabošo un čīkstošo, it īpaši akordeona daļu, kurā man vienreiz uz galvas caur spraugām lija lietus. vismaz jaunais planet earth izglāba dienu ar lāčiem, kas rīvējas un dejo pie kokiem.
pat tas vienīgais darbs, par kuru domāju, ka tas būs viegli izdarāms, izrādās sarežģīts. celtniecības putas nepūšas tik lielas un ātri, un vēl kaut kur jāizrauj putuplasts, lai varētu aizpildīt spraugas, kuras aizpildīt ar putām man neder ne finansiāli, ne atlikušā laika ziņā. un tās putas visur krīt, es ātri vien kļuvu lipīgs rokās un zolēs, nomazgāt arī nevar, un viens flakons aizkaltis. un es taču vispār neko nerubīju no tā priekšmeta, esmu uz to aizgājis tikai trīs reizes, parādīt ideju, vēlreiz parādīt to pašu ideju un tad šodien, brīdi pirms darba sākuma, un nu kāpēc mums vispār ir šis trīsdimensionālais priekšmets, kurā vismaz man materiāliem jāizgrūž tāda nauda, un es taču pat iztēloties nevaru, kas man tur sanāks, es nekad ar šiem materiāliem neesmu strādājis! papūtu stundu un padevies aizgāju prom uz pieturu, kur autobuss kavēja vismaz 20 minūtes, un braukšana tajā bija pilnīgs ārprāts, kurā durvju atvēršanās tevi brutāli iegrūž aiz muguras stāvošās sievietes vēderā, kurā visa tauta šļakstās kā autobusā ielieta zupa, kurā pagriezienos es sava elkoņa spicumu ieāķēju spraugā starp stabu un stiklu, kas pasargā kājās stāvošos no ietriekšanās sēdošajos, jo pagriezties un pie tā pieturēties nav iespējams, un kabatā vibrē telefons, tā vibrēšanu noteikti jūt arī priekšā stāvošā omīte savā mugurā, jo es pie kājas jūtu cita pasažiera vibrējošo telefonu, un, mēģinot noturēties kājās visos pagriezienos, biju tik ļoti sasprindzinājis savu kāju muskulatūru, ka atklāju arī iepriekš nezināmus muskuļus, kurus jutu, jo tie bija saspringuši. un tās stulbās multenes, kuras tagad rāda sabiedriskajā transportā! dažkārt nedarbojas pat ekrāniņš, kas rāda pieturvietas, bet nu multenes gan visās malās, uzlikuši tām pat papildus ekrāniņus, kas priekšā pieturvietu ekrānam, un ja vēl balss sauc pieturvietas nepareizi... varēja taču pirms multenēm salabot visu pārējo grabošo un čīkstošo, it īpaši akordeona daļu, kurā man vienreiz uz galvas caur spraugām lija lietus. vismaz jaunais planet earth izglāba dienu ar lāčiem, kas rīvējas un dejo pie kokiem.